Tear you apart /LV/

2.

Pagāja mokpilnas piecas mācību stundas. Beidzot varēju atviegloti uzelpot, jo beidzot varēšu doties uz ēdnīcu un paēst pusdienas. Jā, skolas ēdiens bija pretīgs (maigi izsakoties). Kartupeļi, rīsi vai griķi vienmēr bija pārvārīti un sautējumā nereti varēja atrast pa kādai mata šķipsnai. Tomēr pirms dažām minūtēm man atnāca ziņa no Martinas, ka meitene vēloties nopietni parunāt. Lai gan meitene visu uztvēra pārspīlēti un nopietni, es tomēr piekritu ar viņu un Nikiju satikties ēdnīcā.

- Letij, satiksimies vēlāk. Lakrosa komandā ir pieteicies jauns biedrs, - Ārons sacīja, noskūpstījis mani uz vaiga. Nepaspēju ne atvadīties, ka Ārons prom jau bija. Tā nu domas par to, kurš būs jaunais lakrosa komandas loceklis pavadīja mani līdz pat ēdnīcas rindai.

- Halo? Ko tu ņemsi? - mani no domām iztraucēja ēdnīcas darbiniece.

- Ē..., - nopētīju ēdiena piedāvājumu, un mans kuņģis apmeta kūleni, - Šos makaronus, - es norādīju uz makaroniem, kuri man izskatījās vismazāk pretīgi. Sieviete uzkrāva uz šķīvja prāvu makaronu kunkuli un aplēja to ar kaut ko dzeltenu.

- Paldies, - izdabuju no sevis ārā smaidu. Samaksājusi par ēdienu, paņēmu paplāti un devos sameklēt Nikiju un Martinu.

- Čau, Letij! Nevēlies ēst ar mums? - pa ceļam mani paķēra Hārlija, gara auguma un brūniem, gariem matiem matiem apveltīta meitene. Mēs bijām karsējmeitenes vienā  komandā. Pametu savu skatu uz galdiņu, kur sēdēja pārējās meitenes un pāris puiši.

- Atteikšos. - samāksloti pasmaidīju un, šķiet, Hārlija pamanīja manu neapmierinātību. Pārsvarā es pusdienoju kopā ar Āronu, viņa draugiem un Nikiju un Martinu. Hārlija un viņas bariņš to vien darīja kā meklēja intrigas un tenkas, tāpēc centos no viņiem izvairīties cik labi tas man bija iespējams. Tomēr pēdējā laikā tas bija teju vai neiespējami, jo Hārlija bija vienā karsējmeiteņu komandā ar mani.

Pagāju garām Hārlijai un pamanīju Nikiju, kurš viens pats sēdēja pie galdiņa un ēda pusdienas. Taču Martinu es tur neredzēju.

- Kur Martina? - es prasīju, apsēdusies pretī puisim. Viņš ēda pupiņu sautējumu. Manuprāt, Nikijam bija vienalga kāda ir ēdiena kvalitāte - galvenais, ka tev priekšā ir ēdiens.

- Ai, viņa gan jau aizgāja pierakstīties uz papildus ķīmijas nodarbībām. Tu jau zini cik lielas ir tās meitenes smadzenes, - puisis atbildēja un es iesmējos.

- Tu tos neēdīsi? Varu apēst? -

- Ēd vien.. - Nikijs pat neklausījās manu atbildi, kad jau pasniedzās pēc mana šķīvja.

Pēc nepilnām desmit minūtēm mums pievienojās Martina. Meitene apsēdās blakus Nikijam. Viņa piepeši palika bāla kā krīts. Es jutu, ka kaut kas nav labi.

- Hei, tev viss labi? - Nikijs prasīja, paņēmis malā matu šķipsnas, kuras aizsedza meitenes seju. Viņa paķēra no savas somas ūdens pudeli un padzērās malku.

- Martina, ja tu neteiksi kas tev ir... -

- Mums ir sūdi. Precīzāk sakot, tev, Letij, - viņa pacēla acis no ūdens pudeles. Pēkšņi mana sirds sāka sisties straujāk.

-Ko... -

- Pirms dažām minūtēm man bija sports. Un tas notika ar 12 F. Un tad nez no kurienes atvērās sporta zāles durvis un ar ratiņkrēslu iebrauc..., - viņa padzērās ūdeni, - K - Karla. -

- Karla kas? - es iesmējos

- Karla Kastilio, -

Karla Kastilio.

Kastilio.

Viņa satika... Karlu Kastilio.

- Tev droši vien likās, - es sacīju, novērsdama savu skatienu no Martinas.