Tear you apart /LV/

14.

Lorenzo

Džuljeta satvēra manu sniegto roku. Es ar īkšķi pārbraucu pār viņas plaukstu un pēc tam saviju mūsu rokas kopā. Viņa savu brīvo roku uzliek uz mana pleca. Uz mirkli manu ādu pārņem mazas uguns liesmiņas, kuras jūtu katru reizi, kad Džuljeta man pieskaras, tomēr ātri vien tās aizdzenu prom. Es uzlieku roku uz viņas vidukļa un pievelku viņu mazliet tuvāk sev.

Mūzika sāk atkal skanēt, un es sāku viņu lēnām vadīt pa deju grīdu. Džuljeta neizskatās sevišķi apmierināta. Viņa ne reizi šīs dejas laikā nav paskatījusies man acīs, kas, manuprāt, ir aizvainojoši. Pat manieru viņai nav.

Džuljetas skatiens ir piekalts pie Ārona, kas nepiedalās dejā, bet stāv malā un runā ar Eiprilu. Viņas kāja ir ieģipsēta, un meitene turas pie kruķiem. Ak, jā. Eiprila pavadīja tik daudz laika slimnīcā, ka man nācās domāt, Džuljeta tiešām viņu ir nogalinājusi. Atzīšos, es apbrīnoju viņas prasmes šajā ziņā. Ne jau katru dienu tu satiec meiteni, kura ir gatava nogalināt, lai panāktu savu. Dažreiz man pat liekas, ka viņa spētu to izdarīt arī ar mani.

Pieķēru sevi prātojam, kas Džuljetai lika palikt tādai? Vai pie vainas bija viņas attiecības ar tēti? Varbūt tas, kas notika pirms diviem gadiem?

- Cik man zināms, tu esi kopā ar mani, nevis ar Āronu, - es aizkaitināti teicu, kad viņa nebeidza blenzt uz Āronu. Viņa joprojām neapmierināti skatījās uz puisi.

- Cik labi, ka tu zini savu vietu. Taču ja tu nebūtu tik pļāpīgs, un tava mēle nebūtu tik gara, man nebūtu jāizliekas greizsirdīgai, - Džuljeta nošņāca.

Ak, jā. Tā Ārona lieta. Es pilnībā biju par to aizmirsis. Nedomāju, ka tas viņu tā ietekmēs. Dažreiz laikam es aizeju pārāk tālu. Bet, attiecībā uz Džuljetu, robežu šeit nebija. Pastāstot Āronam Džuljetas noslēpumus, es centos panākt to, lai Džuljeta vairs man tik ļoti neuzticētos. Es varēju pamanīt, ka viņa bija sākusi to darīt. It kā es būtu tas labākais variants. Es nevarēju laist viņu pārāk tuvu sev klāt. Es nevarēju atļaut starp mums izveidoties kaut kam vairāk par naidu. Es zināju, ko es esmu ieplānojis ar Džuljetu darīt beigās, un mīlestībai te nebija vietas.

- That's what she said, - es pasmīnēju par viņas piebildi par manu mēli. Džuljeta paskatījās uz mani. Beidzot. Viņa bija daudz īsāka par mani, bet Džuljeta tik un tā pamanījās mani uzlūkot no augšas. Viņas augstprātībai nebija gala. Bija jauki apzināties, ka es to varēju mierīgi izšķaidīt pret sienu, pieminot Džuljetas mīļo tēti.

Džuljeta laikam par kaut ko aizdomājās, jo momentā, kad viņai bija jāsper solis atpakaļ un man uz priekšu, viņa visu izdarīja otrādi un ietriecās manī. Mans smīns auga vēl lielāks.

- Es izvedu tevi ārā no kontroles? - es pajautāju un apmierināti noskatījos, kā viņa nobola acis. Man patika viņu kaitināt. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es vēljoprojām nebiju viņu nogalinājis. Dažreiz bija tik jautri noskatīties, kā Džuljeta dusmās vārās.

- Tev būtu kārtīgi jāpacenšas, lai izvestu mani ārā no kontroles, - meitene atteica, ar galvu atmetot savus blondos matus pār plecu. Džuljetas kleitas izgriezums tika atkailināts.

Savācies, Lorenzo. Viņa tikai tevi mēģina izprovocēt.

Un viņai tas ļoti labi sanāk.

- Manas acis ir augstāk, ja kas, - viņa pasmaidīja, - Kurš tagad ir izvests ārā no kontroles? -

Es izvēlējos neatbildēt.

- Zini, tu labi dejo, - es ierunājos. Idiots. Redzēju kā Džuljetas lūpu kaktiņi mazliet savilkās uz augšu.

- Tu arī nedejo slikti. Tas ir, priekš rūdītas slepkavas, - viņa atteica. Nobolīju acis.