Tear you apart /LV/

10.

- Aizej uz Kristiana kabinetu pēc vēl divām somām, - Lorenzo teica un ielika mašīnas bagāžniekā divas lielas somas, pilnas ar vairākām heroīna paciņām.

Kad pastāstīju Nikijam un Martinai, ka palīdzēt Lorenzo nozīmēja tirgot narkotikas, sākumā viņi tam neticēja. Abi domāja, ka reāli narkotiku dīleri (nevis parastie vidusskolnieki, kuri ir gatavi sapelnīt naudu koledžai) eksistē tikai filmās. Jāatzīst, daļa no manis arī tā domāja.

- Kas ir? Kāpēc neiebilsti tam, ka tevi izrīkoju? - Biju jau pagriezusies, bet tad es sajutu Lorenzo roku, tā sagrāba manu augšdelmu.

- Novāc savu roku no manis, - es nošņācu un izrāvusi savu roku no viņa tvēriena, aizgāju prom uz Kristiana kabinetu.

Es negribēju ar viņu runāt. Nu, teorētiski es nekad nevēlējos ar puisi runāt, bet šoreiz bija savādāk. Es joprojām biju dusmīga par to, ko Lorenzo man bija pateicis vakarnakt mašīnā. Es biju jau pieradusi, ka visas mūsu sarunas sastāvēja no strīdiem par mazām (vai lielām) lietām, taču to vārdu dēļ es pat strīdēties ar viņu nevēlējos. Pat ja Lorenzo bija briesmīgs cilvēks, to es no viņa nebiju gaidījusi.

Klubā iegāju no sētas durvīm, tur arī stāvēja noparkota Lorenzo mašīna. Laikam tikai viņi varēja pa šīm durvīm ienākt un iznākt, viņi tās izmantoja lai iekrautu narkotikas mašīnā.

Grasījos ienākt Kristiana kabinetā, bet momentā apstājos. Kabineta durvis bija mazliet pavērtas, tajā bija Kristians, Popija un Mateo un pēc viņu balss intonācijām varēju noprast, ka viņi strīdējās. Izskatījās, ka Mateo un Kristians bija sakāvušies, vienam no viņiem bija uzsista zila acs.

- Es tevi brīdināju, nepiedur manai māsai ne pirksta. Tu izdari tieši pretējo. Es biju labākās domās par tevi, - Mateo saspieda plaukstu dūrē un iesita Kristianam pa vēderu.

- Nevienam nevajadzētu būt labākās domās par mani, - Kristianu šī situācija uzjautrināja. - Turklāt, viņa nav vairs maza meitene. Popijai ir divdesmit, nevis desmit. -

- Mateo, nomierinies. Tā bija tikai viena reize. Viņš mani tāpat nepiesaista, tas vairs neatkārtosies. Mums vienkārši bija jāpiegādā prece un pēc tam sāka līt lietus, un Kristians nevarēja atrast mašīnas atslēgas un..., -

- Ak, šausmas. Es nejautāju par detaļām. Viņam nav tie labākie nodomi uz tevi. Ja es vēlreiz ko tādu uzzināšu, nākamā vieta, kur tu varēsi dejot, būs uz viņa kapa, - Mateo atcirta. Kristians vēlējās strīdu turpināt, bet Popija mani pamanīja.

- Džuljeta! Saki, ka tu neko nedzirdēji. Es nespētu pārdzīvot kaunu, - Popija apslēpa savu seju rokās. Es nevarēju pateikt vai meitene bija tiešām apkaunota, ka es dzirdēju to strīdu, vai viņa to teica kā joku.

- Viss kārtībā. Es Kristiana vietā būtu laimīga, - paraustīju plecus, un Popija par maniem vārdiem koši nosarka.

- Jā. Varu derēt, viņš nespēj izdzēst no prāta manu kailo ķermeni, - Popija pasmīkņāja, un es skaļi iesmējos.

- Hei? Es tepat vien esmu? - Kristians aizkaitināti teica un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Lai vai kā, es atnācu pēc vēl divām somām. Pie kā mēs tās piegādāsim? - es prasīju. Kristians piegāja pie seifa un atslēdzis to vaļā, izņēma divas lielas somas. Viņš nolika man tās priekšā.

- Lorenzo tev nepateica? - sadzirdējusi viņa vārdu, nobolīju acis.

- Es negribu viņam neko prasīt, - atteicu.

- Jūs sastrīdējāties? - Mateo ziņkārīgi pajautāja.

- Mēs strīdamies vienmēr, - es atbildēju. Likās Mateo šajā sarunā bija ieinteresēts.