Tear you apart /LV/

13.

Mana melnā balles kleita bija krāšņa. Tomēr sasodīti smaga. Es nevarēju sagaidīt kad atkal to novilkšu. Tā bija kupla, kleitas aizmugure mazliet vilkās pa zemi un tā bija pārklāta ar mežģīņu izšuvumiem. Kleitas augšdaļa bija izrotāta ar sīkiem sudraba izšuvumiem. Kleitā bija iešūta korsete un kad es to sasēju, tā pacēla manas krūtis augstāk un padarīja kleitas izgriezumu vēl uzkrītošāku.

Kad pagriezos riņķī, tā vizuļoja. Pasmaidīju, apbrīnojot smago darbu, kas tika veltīts, lai šo kleitu uzšūtu. Un naudu, kas tika izdota, lai nopirktu kleitu. Vismaz kaut kam mans tētis bija noderīgs.

Blondos matus es biju atstājusi izlaistus, pievienojot pāris sudraba sprādzītes. Tos es biju ielokojusi vieglās lokās.

Pārbaudīju, lai mana melnā maska, kas arī bija noklāta ar mežģīnēm, ir pietiekami stipri piestiprināta pie sejas, lai nenokristu nost. Man nebija laika, lai zilumus nomaskētu ar konsīleri, jo masku balle jau bija sākusies. Uz kakla uzliku pērļu kaklarotu un kā pēdējo savam šodienas tēlam es pievienoju baltus cimdus. Tie bija pietiekami gari, lai noklātu vēl vienus zilumus, kurus biju dabūjusi šodien, kad tētis par stipru sagrāba manu roku.

- Šodien visam ir jānorit perfekti. Ja viss ies pēc plāna, paziņošu viesiem, ka mēs ar Molliju esam saderinājušies, - tētis teica, un Mollija klusi ieķiķinājās. Pārsteigumā iepletu acis.

Centos paslēpt savu šoku, taču veltīgi. Es domāju, ka Mollija ir tikai mana tēta kārtējā izklaide. Nekad nebiju aizdomājusies, ka lietas viņiem bija tik nopietnas. Mollija bija tik jauna... Varbūt viņa tēti izmantoja naudas dēļ. Tas būtu pašsaprotami.

- Normāli cilvēki mūs apsveiktu ar saderināšanos, - tētis man noteica, kad istabā bija iestājies neveikls klusuma brīdis.

- Ak, jā, jā. Piedod, - es noklepojos un pagriezos pret viņu pusi. - Mollij, es apsveicu tevi! No visiem Beverlihilsas puišiem tu izvēlējies tieši manu tēti. Zini, ja viņa vecais krāniņš tev nesagādā baudu, ar prieku esmu gatava nopirkt tavam vibratoram baterijas. -

To pateikusi, es pavēru vaļā istabas durvis un grasījos iziet pa tām. Dzīvā mūzika jau bija sākusi skanēt, varēja sadzirdēt cilvēku sarunas.

- Džuljeta, es zvēru pie Dieva, ja tu sabojāsi šo vakaru, tu dārgi par to samaksāsi, - viņa vārdi mani apstādināja.

- Klau, varbūt jums vajag nolīgt privāto paparazzi, sarkano paklāju un lidojošus baložus, kuri nejauši uzliek savus sūdus uz jūsu stulbajām galvām? - nepatikā nopūtos un izgāju ārā pa durvīm.

Lēnām kāpu lejā pa muižas kāpnēm. Es pārlaidu skatienu pār muižas galvenajai telpai un secināju, ka Kastillio un mana ģimene nudien spēja sarīkot neaizmirstamas balles.

Virs deju grīdas bija iedegtas vairākas lustras. Ap stabiem bija apliktas krāšņas ziedu vītnes. Oficianti turēja rokās paplātes ar stikla glāzēm, kurās bija ieliets dzirkstošs šampanietis vai sarkanais vīns. Zāles stūrī pat bija atbrīvota vieta muzikantiem, kur viņi spēlēja dzīvo mūziku. Es jutos tā, kā būtu iekāpusi Lepnums un aizspriedumi grāmatā.

- Letij! Šī vieta ir pasakaina. Tev ir gadījies labākais tētis, ja viņš ir gatavs sarīkot tādas balles, - es saskrējos ar Aleksu, meitene tieši nāca uz otro stāvu. Viņa turēja rokās šampanieša glāzi, Aleksa jau bija mazliet iereibusi.

Izdabūju no sevis smaidu. Jā. Dažreiz bija labi apzināties, ka visa sabiedrība ticēja šim teātrim. Mans tētis ir bagātākais cilvēks Beverlihilsā. Es esmu Džuljeta Silverstouna, un nauda nekad nav bijusi mana problēma. Es varētu aizdedzināt šo muižu un pārliecināt visus, ka kāds bija apgāzis svečturi. Tik ļoti es spēju manipulēt.