Tear you apart /LV/

3.

Manā prātā katru brīdi atskanēja Lorenzo teiktie vārdi. Tikai tagad es apzinājos, ko es biju izdarījusi. Es biju izpostījusi dzīvi ne tikai sev, bet arī Lorenzo un viņa ģimenei. Zināmā mērā puisis to bija pelnījis - par to ka viņš mani pazemoja pēdējos piecus gadus. Bet to nebija pelnījusi ne Karla, ne viņa mamma vai tētis.

Vismaz tagad mēs esam kviti.

- Es nosūtīju ziņu tavam tēvam, ka tev ir jāapmeklē tavs ģimenes ārsts. Džuljet, ja tā turpināsies, tu vari sajukt prātā, -

Par ko mani tagad uzskatīja Karla... Mēs taču bijām labākās draudzenes. Jā, tas, protams, bija Lorenzo nopelns - mēs sastrīdējāmies tik ļoti, ka pārstājām kontaktēties. Es uzskatīju, ka man vajadzēja aprunāties vismaz ar Karlu. Es varētu atvainoties...

- Silverstouna, vai tu manī klausies? - skolas medmāsiņa sapurināja mani, un aizdzena manas domas prom.

Divu gadu laikā mana mentālā veselība bija pasliktinājusies, tāpēc skolā man regulāri palika slikti. Tā iemesla dēļ medmāsiņas kabinetu es varēju saukt par savām otrajām mājām.

- Jā, es noteikti atgādināšu tētim par tām zālēm... Vai kas tur bija, - es piecēlos no krēsla un grasīju jau doties projām. Medmāsiņas kabinets smaržoja pēc zālēm un vairākiem roku dezinfekcijas līdzekļiem. Man tā smarža nepatika... Dīvainā kārtā tā man atgādināja mammu.

- Ā, starp citu.., -

- Paldies, vai varu doties? - aizkaitināti pārtraucu medmāsiņu, bet izrādījās, ka tas aizkaitināja medmāsiņu vairāk nekā mani.

- Nu vai zini, Džuljeta! Man nemaksā naudu, lai savaldītu neaudzinātus pusaudžus. Ej uz stundu, -

- Pie velna, - es norūcu un atvērusi kabineta durvis, izgāju pa tām ārā, ar blīkšķi aizverot tās ciet.

Grasījos uzmeklēt Āronu. Puisis teica, ka pagaidīs ārpusē, bet tad, kad izgāju ārā no kabineta, viņa tur vairs nebija. Saraucu uzacis. Dīvaini, Ārons tā nekad nedarītu. Nolēmu, ka viņš jau bija aizgājis uz mašīnu stāvvietu, tāpēc devos turp.

Ejot pa skolas gaiteņiem, pamanīju visus skolēnus kaut ko apspriežam. Sākumā domāju, ka viņi runā par mani, taču tad es ieklausījos viņu sarunās, kuras varēja dzirdēt visapkārt.

Vai tu redzēji? Kastilio dvīņi ir atpakaļ!

Viss iestāsies vecajās sliedēs! Es jau sen to biju gaidījis.

Bet viņi taču bija miruši. Mēs tak neesam The Walking Dead seriālā, vai ne?

Cilvēki vairs nepievērsa uzmanību man, kā viņi to agrāk bija darījuši. Negribēju tā domāt, bet viņiem bija taisnība. Tagad, kad Lorenzo bija atpakaļ (un man nav ne mazākās nojausmas kā viņam tas izdevās), viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Es biju cerējusi savu pēdējo gadu vidusskolā pavadīt mierīgi, tomēr nu mani plāni bija izbojāti.

Izgāju ārā pa galvenajām durvīm un nokāpu lejā pa kāpnēm, lai dotos sameklēt Āronu. Dažreiz viņš ir jāmeklē kā adata siena kaudzē...

Pamanīju Eiprilu, kura ar asarām acīs uzskrēja augšā pa kāpnēm. Centos tam nepievērst uzmanību - tā bija Eiprila. Tomēr viņai pakaļ aizskrēja Ārons, kas mani nepatīkami izbrīnīja ne pa jokam.

- Hei! - ja es nebūtu puisim uzsaukusi, viņš mani nemaz nepamanītu. No mana sauciena Ārons salēcās un gandrīz nokrita pa kāpnēm, kas man lika klusi ieķiķināties.

- Ou, Letij, čau... Es tevi neredzēju, - viņa seja piesarka sarkana kā tomāts, tomēr puisis piegāja pie manis tuvāk un noskūpstīja mani. Silti pasmaidīju.