Tear you apart /LV/

22.

noteikti pārlasi iepriekšējo nodaļu, lai atsvaidzinātu atmiņu :)

Džuljeta

Tu esi mana personīgā elle, un tici man, es tevi netaisos pamest.

Es tevi netaisos pamest.

Es tevi netaisos pamest.

Nekad dzīvē es nebiju jutusies tik apjukusi. Manā galvā notika karš. Labā puse man centās iestāstīt, ka tas nemaz nav tik slikti, visu vēl joprojām var labot. Bet sliktā...

Neko labot jau nevarēja. Mani uztrauca tas, ka, ja būtu iespēja pagriest laiku atpakaļ un kaut ko mainītu, es to nedarītu. Es apzinājos, ka lēnām tiku iznīcināta. Viņš manī atmodināja versiju, par kādas eksistenci es pat nezināju. Baidos, ka šo sevis versiju es nevarēšu kontrolēt. Tā šķita tik tumša. Tik nepazīstama.

Tomēr varbūt tas bija mans aicinājums.

Mēs viens otru vilkām arvien dziļāk bezdibenī, bet nevienam no mums nebija vēlmes apstāties. Mēs zinājām, ka tas, ko darījām, nebija veselīgi, bet tas mums lika justies pārāk labi, lai pieliktu tam punktu.

Kā nekā, tas bija tikai sekss. Nekas slikts nevar notikt. Palikuši bija vēl seši mēneši.

Vēlās nakts stingrais vējš lika man nodrebināties. Apņēmu savas lūpas ap cigareti un ietinos Lorenzo baltajā uzvalka kreklā, ko atradu viņa skapī. Satvēru cigareti, ar vienu roku turot kreklu ciet.

Es sadzirdēju, kā atveras balkona durvis. Man nebija jāatskatās, lai zinātu, ka nācējs ir Lorenzo. Es klusi nopūtos un piegāju tuvāk balkona malai, lai pret to atspiestos. Es sajutu Lorenzo pienākam tuvāk. Viņš atspiedās pret malu, uzliekot rokas uz tās, iesprostojot mani starp tām. Pat ja pirms dažām minūtēm viņš bija manī iekšā, un viņa roka atradās cieši apvīta ap manu kaklu, šāda veida tuvība lika uz manas ādas parādīties zosādai.

- Kāpēc tu esi ārā? Ir auksts, - viņš teica. Viņa pirksti slīdēja pa manu roku, līdz tie nonāca līdz manam kaklam. Viņš pabīdīja manus matus malā, un uzspieda savas lūpas uz mana atslēgkaula. Tas lika manai elpai uz brīdi apstāties.

- To pašu es varētu jautāt tev, - atteicu un piespiedu sev pagriezties, un paiet dažus soļus nostāk no viņa. Cigareti es nodzēsu pelnu traukā. Mums bija noteikums - nekādas apskaušanās, glāstīšanas, nekā tāda. Tikai sekss. Lorenzo, diemžēl, to īsti necentās ievērot.

- Es pamodos un tevis nebija man blakus. Gandrīz vai sāku uztraukties, - Lorenzo sarkastiski nobrauca ar pirkstu gar vaigu, tēlojot, ka raud.

- Gandrīz vai noticēju, - es samāksloti pasmaidīju un iegāju atpakaļ istabā. Es pieliecos un paņēmu savu apakšveļu, kas bija nomesta zemē. To uzvilkusi, piegāju pie Lorenzo drēbju skapja un izņēmu no tā melnu džemperi un parastus šortus, ņemot vērā faktu, ka šeit ierados tikai savā kažokā un apakšveļā.

- Zini, tu varēji palikt, - viņš teica, sakrustojis rokas uz krūtīm un atspiedies pret skapi.

Zinu. Es varēju. Daļa no manis to vēlējās darīt. Tomēr es atturējos, izglābdama sevi no vēl lielākas apjukšanas.

- Palikt pie tevis pa nakti es nevēlētos pat tad, ja sāktos zombiju apokalipse. - es atbildēju, ar grūtībām skatoties Lorenzo acīs. Viņš bija kails.

- Bet ja mēs būtu iespundēti šeit? -

- Lorenzo... Apģērbies. - es iekodu lūpā, apturot vēlmi smieties. Es pametu viņam pirmos bokseršortus, kurus redzēju.

- Tu kaut ko aizmirsi, - biju jau uzvilkusi savu melno kažoku, līdz Lorenzo mani apturēja. Es pagriezos un ieraudzīju manu nazi viņa rokās.

- Paturi to. Man būs vēlme šeit atgriezties vēlreiz. -