Tear you apart /LV/

6

Paņēmusi savas vajadzīgās mantas, pat neuzkavējoties mājās, devos atkal prom. Necentos domāt par to, ka pēc dažām stundām man atkal vajadzēs šeit atgriezties. Vēlētos, kaut es varētu palikt pie Ārona mūžīgi. Pie viņa bija mana drošā vieta. Puisis mīlēja mani tāda, kāda es esmu, un es mīlēju viņu. Ārons bija vienīgais cilvēks no kura es varēju just siltumu, vienīgais, kura glāsti man sagādāja mīlestību.

Lai gan Ārons nezināja ne mazāko kripatiņu patiesības par mani, man bija par to vienalga. Es viņam to nekad nestāstītu. Man bija svarīgi tikai tas, ka puisi mīlēju tik stipri, ka biju gatava viņa dēļ nogalināt.

Atvērusi mašīnas durvis, uzmanīgi tajā ieliku savu kleitu vakariņām, kuru biju ielikusi speciālā pārvalkā. Kleita nebija pārāk grezna, tās tomēr bija vakariņas ar cilvēkiem, kurus es gribētu redzēt vismazāk. Taču es biju teju vai spiesta tur ierasties.

Iekāpusi mašīnā, iedarbināju to un uzsāku braukt. Ieslēdzu radio un pārslēdzu to uz savu mīļāko mūzikas kanālu. Pasmaidīju, jo pašreiz sāka skanēt dziesma, kura man ļoti patika. Grasījos tai sākt dziedāt līdzi, kad man sāka zvanīt telefons. Skaļi nolamājos un paņēmu telefonu. Zvanītāja bija Martina.

- Arī tu man pietrūksti, sweetheart! - es iesmējos un varēju iztēloties, kā Martina otrā klausules pusē nobola acis.

- Aizveries. Atgādinu, jo tavas mazās cāļa smadzenītes to noteikti jau ir aizmirsušas, šovakar ejam uz kino. Atceries? - meitene noteica. Kādu brīdi iestājās klusums. Es mēģināju atcerēties par kādu kino Martina runāja...

Tomēr tad man pieleca. Nikijs nevarēja aizvērties par jaunās filmas Black widow iznākšanu, ka gluži vai piespieda mani un Martinu aiziet ar viņu uz kino. Lai gan man Marvel filmas jau patika tāpat, es biju varējusi aiziet bez spiešanas. Tā bija Martina, kura bija jāuzpērk ar balto šokolādi, lai aizietu uz filmu.

Lai vai kā, mēs biļetes nopirkām nedēļu iepriekš. Tomēr šo visu notikumu laikā es par kino apmeklējumu biju galīgi aizmirsusi. Es jutos teju vai vainīga, ka es tā pievīlu savus labākos draugus.

- Shit... Martina, es galīgi aizmirsu. Piedod... Es nevarēšu ierasties. Ej tu un Nikijs? - es izvilku teikumu caur sakostiem zobiem.

- Kā lūdzu? Nesaki, ka tu aizmirsi. Nikijs taču tā gaidīja šo momentu, tu nevari vienkārši nenākt! Un vispār... Kāpēc tu nevari? Kas tev var būt svarīgāks, kā būt kopā ar saviem labākajiem draugiem? - es dzirdēju, kā klausules otrā pusē meitene nomurmināja kaut ko spāniski. O, nē. Tas neliecina uz neko labu.

-Es esmu spiesta ierasties uz kaut kādām debīlām vakariņām, skaidrs? Ja neieradīšos, tētim radīsies aizdomas, ka tiekos ar Āronu un tad mani vairs neredzēsiet, jo būšu piekauta līdz nāvei. Un tur būs Lorenzo un viņa vecāki. Man ir..., - savu sakāmo pabeigt līdz galam nepaspēju, jo Martina mani pārtrauca.

- Beidz pārspīlēt. Noteikti tik traki nemaz nav. Un paga... Tu uzmet mani un Nikiju Lorenzo dēļ? Kas pie Velna tev ir uznācis? - viņa uzrēja.

- Zini, tu pašreiz uzradies kā divpadsmit gadīga meitene, kurai kāds atņēma konfekti. Tu vispār manī klausies? Es esmu SPIESTA tur ierasties! Ja es neieradīšos..., -

- Vienalga, Džuljeta. Nespēju noticēt, ka tu uzmet mūs tā psihopāta dēļ, -

- Zini ko? Man pie pakaļas. Ej uz to kino. Kaut viņš aizdegtos ar jums tur iekšā, - nolamājos un nometu klausuli. Nezinu, kāpēc tā pateicu. Martina pati mani izprovocēja. Godīgi sakot, man bija vienalga. Tas bija parasts strīds, tad, kad vakariņas beigsies, es meitenei piezvanīšu un atvainošos. Lai gan par ko tur atvainoties īsti neredzēju - viņa pati bija vainīga, ka nesaprata manu situāciju.