Tear you apart /LV/

1.

Pēc diviem gadiem.

Rīts iesākās ar kaitinošajiem zvirbuļiem pie manas istabas loga. Pašreiz es biju tik saīgusi, ka labprāt ziedotu vienu manu pūkaino čību un izlidinātu to ārā pa istabas logu, tādā veidā aizdzenot projām putnus.

-  Aizverieties jūs, stulbās vistas, - es noburkšķēju. Izbraucu ar roku cauri maniem matiem. Pēc dažām sekundēm noskanēja arī modinātājs.

Izkāpu ārā no gultas un skaļi nožāvājos. Šis bija pēdējais laiks, kad man, pirmajā septembrī vajadzēs doties uz skolu. Divpadsmitā klase... Lielie eksāmeni, izlaiduma balle, pēdējās vidusskolas ballītes. Šis būs pēdējais gads, ko man vajadzēs pavadīt kā Beverlihilsas vidusskolas skolniecei. Un es vēlos to izbaudīt godam. Nekas nespēs izbojāt šo gadu. Nekādas stulbās Eiprilas, kura vienmēr bāž savu degunu kur nevajag, nekādas Mollijas, tēta jaunās, stulbās draudzenes.

***

Iegājusi virtuvē, pamanīju Molliju, kura lasīja avīzi. Ieraudzījusi mani, sieviete nolika laikrakstu malā un sakrustojusi rokas uz krūtīm, nopētīja mani.

- Tu tak negrasies tādā paskatā doties uz skolu, vai ne? - Mollija vaicāja. Saraucu uzacis.

- Tu esi mana mamma, lai man kaut ko aizliegtu? Nē. Nu tad..., - es noburkšķēju. Man mugurā bija apspīlēts bordo krāsas džemperis, īsi melni, rūtaini svārki un tīkliņveida zeķubikses. Uz virtuves galda stāvēja bļoda, kurā atradās dzidri, zaļi āboli. Paķēru vienu ābolu un iekodos tajā.

- Tie bija kā dekorācijas, Džuljeta, -

- Kurš muļķis dekorē galdu ar āboliem? - pārmetoši noteicu.

Iegāju koridorā un atspiedusies pret sienu, sāku apaut savas kurpes. Mollija sekoja man pa pēdām. Paņēmu savu somu un mašīnas atslēgas, kuras atradās plauktiņu augstāk.

- Atceries nopirkt ēdienu Bārbijai, - Mollija man piekodināja. Nobolīju acis. Bārbija ir Mollijas baltā, īgnā kaķene, kura mani ienīda. Es un Bārbija viena no otras ievērojām divu metru distanci. Tas kaķis bija kā lipīgs vīruss.

- Tas ir tavs kaķis, nevis mans. Pērc pati, -

- Džuljeta, nerunā pretī, vai arī..., -

- Zini, es vienu brīdi prātoju... Pēc gadiem tu mierīgi varētu būt mana vecākā māsa. Bet tā vietā, lai satikos ar seksīgiem Beverlihilsas puišiem, tu izvēlies atsūkāt mana tēta krāniņu. Tu esi nožēlojama, - es nicinoši noskatījos uz Molliju. Sava taisnība jau tur bija. Mollija bija stipri jaunāka par manu tēti. Un kad es saku stipri jaunāka, es arī tā domāju. Viņiem bija kāda piecpadsmit gadu starpība vismaz. Redzēt viņus kopā bija gluži tāpat kā ēst siļķi ar putukrējumu.

- Tu esi maita, - Mollija nošņāca.

- Es zinu, - klusi atbildēju, pasmīnot.

Aizvēru aiz sevis mājas durvis. Pašreiz man vajadzēja aizbraukt pakaļ Nikijam un tad, Martinai. Abus nebiju redzējusi visu vasaru. Nikija vecāki devās ceļojumā apkārt pasaulei un puisis brauca viņiem līdzi. Savukārt Martina bija apciemot savu dzimto zemi - Spāniju. Jā, meitene bija dzimusi Spānijā, tomēr viņas mamma iemīlējās kādā Amerikānī, tāpēc tad, kad Martina apritēja pieci gadi, viņa, meitenes māsa un mamma pārcēlās uz Beverlihilsu.