Tear you apart /LV/

5.

Es nevarēju aizmigt. Katru reizi, kad aizvēru acis, man bija sajūta, ka mans tētis varētu atrasties man blakus un pabeigt to, ko viņš iesāka. Šīs vairs nebija manas mājas. Kas gan tās ir par mājām, ja pašas tētis pret tevi izturās, kā pret objektu uz kuru izlādēt dusmas? Kad es atrados šeit, es jutos tā, itkā būtu ieslēgta lādē no kuras es netieku ārā.

Mans tētis tāds ir bijis kopš sevi atceros. Briesmonis, no kura es baidos katru reizi, kad viņu ieraugu. Neatceros pēdējo reizi, kad viņš būtu mani apskāvis, pateicis kaut ko labu. Glāstu vietā tētis man dāvāja zilumus. Atceros, kad biju vēl bērns, tētis nolīga auklīti, jo nevēlējās man pieskarties. Es, būdama maza meitene, centos nogalināt savu tēti miegā - es biju piespiedusi pistoli pie viņa pieres, tomēr man nepietika dūšas viņu tiešām nogalināt.

Pagriezos uz otriem sāniem un aizvēru acis. Centos iemigt, tomēr sapratu, ka tas bija veltīgi, jo sajutu saules starus iespīdot man sejā. Es nopūtos un paņēmu telefonu no naktsgaldiņa. Pulkstens rādīja septiņi no rīta. Iegāju Snapchat aplikācijā un nolēmu nosūtīt Āronam snapu.

- Morning dickhead! Kā gulēji? Es došos rīta skrējienā, vēlāk varēsim satikties. Ā, un... Tētis kaut kādā veidā uzzināja, ka mēs satiekamies. Tev ir pārāk skaista sejiņa, lai tā būtu noklāta ar mana tēta dāvātajiem zilumiem, tāpēc ieteiktu pāris dienas nerādīties manas mājas tuvumā. Labi, atā, es iešu gatavoties, - kad pabeidzu ierakstīt balss ziņu, atlaidu telefona ekrānu un tā automātiski aizsūtījās. Es piecēlos kājās un izstaipījos.

Iegāju tualetē nokārtot savas vajadzības. Es iedzēru vēdera pretsāpju zāles, mēnešreizes tiešām bija neciešamas. Kāda gan jēga bija asiņot katru mēnesi, ja bērnus es tāpat negribēju?
Paskatījos spogulī un es biju pateicīga, ka ir sestdiena. Es izskatījos briesmīgi. Mana āda bija bālāka nekā parasti, zem acīm bija milzīgi, zili loki, kā arī prāvs zilums no vakardienas. Manu kreisās rokas augšdelmu rotāja zilumi no tēta spēcīgās rokas tvēriena. Nolaidu acis no spoguļa un skaļi nopūtos. Es izskatījos nožēlojami. Šie zilumi apliecināja cik mans tētis ir pretīgs cilvēks, un sajūta, ka tie atradās uz mana ķermeņa lika man justies netīrai un nožēlojamai. No sava kosmētikas maciņa paņēmu konsīleri un uzsklāju to uz zilumiem. Tad es tos noklāju ar pūderi. Tas nepadarīja tos neredzamus, tomēr vismaz tagad tie nebūs tik uzkrītoši.

Es izķemmēju savus matus un saņēmu tos augstā zirgastē, iztīrīju savus zobus. Uzvilku savu sporta tērpu un pa virsu tam pārvilku manu violeto sporta jaku. Saklāju savu gultu un paķēru telefonu un austiņas. Pāris reizes izstaipīju kājas un klusām atvēru savas istabas durvis.

Es cerēju, ka agrajā sestdienas rītā tētis un Mollija gulēs, un es netraucēti varēšu iziet ārā no mājas. Klusām nogāju lejā pa trepēm uz pirmo stāvu. Es skaļi nopūtos, kad virtuvē ieraudzīju Molliju, kura atspiedusies pret virtuves leti ēda omleti ar bekonu.

- O, labrīt! Ko tik agri augšā? - Mollija pasmaidīja. Nobolīju acis un atvēru ledusskapi.

- Tu pārāk skaļi krāci. - atbildēju un izņēmu no ledusskapja ārā mellenes.

- Es nekrācu... -

- Vienalga. Man vienalga. - es pasmaidīju ar samākslotu smaidu un iemetu pāris mellenes mutē.

- Ā, šovakar būs... -

- Vai tu nevari aizvērties? Tu esi kā kaitinoša vārna, kura visu laiku ķērc pie auss, gaidot, kad aizvērs ciet muti ar bisi. Īstenībā... Ja tā padomā, nav tik slikta doma, - es pasmīnēju par pēdējo teikumu.

- Nē, šis ir svarīgi. Šovakar pie mums vakariņos Kastilio ģimene. Tavs tētis viņus uzaicināja, jo vēlas atjaunot kontaktus. Viņu biznesiem ir liela konkurence, tomēr viņš vēlas to ģimeni redzēt. Godīgi? Arī es viņus gribu redzēt! - Mollija, pamanījusi manas sarautās uzacis, nobolīja acis, - Nu c'mon! Tev tiešām neinteresē kur viņi bija veselus divus gadus un tad BOOM we are back bitches!? - viņa teju vai kliedza no satraukuma. Piespiedu sev apvaldīt smieklus. Ja mani katru reizi, kad redzēju Molliju nevajātu doma par to, kā viņa atsūkā mana tēta krāniņu, es pat varētu viņu pieņemt.