Tear you apart /LV/

18.

Lorenzo

- Tev nebūtu jābūt skolā? - Kristians sarkastiski iesmējās un uzsita man pa pakausi. Paskatījos uz viņu ar vienu no saviem "fuck off" skatieniem. Es ilgu laiku spēlējos ar šķiltavām, kas bija manās rokās, līdz beidzot aizdedzināju cigaretes galu un pieliku to pie savām lūpām.

- Es dažreiz aizmirstu, ka tu un Džuljeta vēljoprojām mācaties vidusskolā. Kāpēc vienkārši neaiziet prom? Tāpat drīz mums būs visa viņas nauda, - Mateo teica, ienākdams Kristiana kabinetā. Aiz viņa sekoja Popija, Mateo māsa.

- Kur vispār ir tava Victoria's secret supermodele? Dienā, kad jūs abi atgriezāties no tā slaktiņa, Džuljetas drēbes bija noklātas ar asinīm. Viņa aizņemās no manis jaunas drēbes. Es vēlētos to atpakaļ, - Popija sacīja un ielēca man blakus dīvānā.

Padzirdējis Džuljetas vārdu, es pacēlu galvu. Es nespēju par to maitu beigt domāt.  Mūsu pirmais skūpsts bija kā iegravēts manā atmiņā. Lai cik ļoti es censtos, es nevarēju aizmirst Džuljetas maigās, pilnīgās lūpas, to sajūtu, kā viņa savus pirkstus iegremdēja manos matos, kā viņa atstāja mazus skūpstus uz mana kakla. Viņas klusos vaidus, kurus es tā vien kāroju padarīt skaļākos, apmierinot viņu vēl vairāk.

Kopš tās reizes mēs nebijām runājuši. Bija pagājušas četras nedēļas. Nevarēju saprast, vai Džuljeta bija tā, kura no manis izvairījās, vai tas biju es. Viņa pat neuzdrošinājās paskatīties uz manu pusi, kad saskrējāmies skolas gaiteņos.

Varbūt tā pat bija labāk, ka viņa šeit vairs nerādījās. Tā meitene man bija kā narkotika. Katru reizi, kad centos no viņas izvairīties, notika pretējais. Es vēlējos lietu nevilkt garumā un nogalināt viņu uzreiz, taču kaut kas mani atturēja. Katru reizi, skatoties viņas acīs, klausoties viņas smieklos, manī atmodās kaut kas, ko nebiju nekad jutis. Ja vien es zinātu, kas tas bija...

Tas nudien nebija pareizi. Viņa ir Džuljeta Silverstouna. Meitene, kura sabojāja manu dzīvi, kurai es esmu gatavs atriebties, līdz ko es būšu dabūjis atpakaļ naudu. Es vēlējos viņu mentāli sagraut. Tā sagraut, kad viņa nedomās par neko citu. Es vēlējos viņu pārvērst par briesmoni. Taču situācija bija sarežģītāka, nekā man šķita.

Plus, Džuljeta nebija kura katra. Savā ziņā viņa bija bīstama. Viņa varēja mierīgi mani nogalināt ar nazi, piespiežot to pie rīkles. Un es to izbaudītu. Viņas brūnās, nevainīgās acis reizēm izskatījās tik draudīgas, ka pat man bija neērti.

- Viņa ir prom, - es pēc ilgā klusuma brīža atbildēju, izelpojis cigaretes dūmus.

- Prom? Ko tas nozīmē? Tu aizmirsi par mūsu plānu? - Kristians sarauca uzacis.

Protams, ka es nebiju aizmirsis par Kristiana plānu. Tas izklausījās daudz trakāk, nekā tas bija. Kristians uzskatīja, ka Džuljeta ir vainojama pie mūsu ģimenes izjukšanas. Zināmā mērā, taisnība tur bija. Ja Džuljeta nebūtu nozagusi manu naudu, patreiz es atrastos Sicīlijā, kopā ar tēti un Kristianu vadītu biznesu. Kristians vēlējās Džuljetu nogalināt tikpat stipri, cik es.

- Viņa atgriezīsies, augstā debess. Nekas cits viņai neatliek. Un ja viņa to nevēlēsies, atvilkšu viņu šeit ar varu, - es noburkšķēju, un Mateo nosvilpās.

- Ļoti labi. Man ir apnicis dirnēt šajā smirdīgajā pilsētelē. Es vēlos būt Sicīlijā, gulēt siltajās pludmales smiltīs, un dzert Campari, - Popija aizvēra acis un sapņojot teica, šoreiz pat necenšoties noslēpt savu tā jau manāmo itāļu akcentu.

Arī man pietrūka Sicīlija. Tā bija vieta, kurā es pavadīju savas dzīves laimīgākos brīžus. Proti, neskaitot Džeimsa iejaukšanos un manis izraušanu ārā no ģimenes. Tā bija vieta, kur es devos, līdz ko Džuljeta bija nozagusi manu naudu. Man lieliski padevās spēlēt mirušo, līdz Džeimss mani atrada un atvilka uz to pašu vietu, kur bijām sākuši.