-Pēc nedēļas-
(Es reāli nezinu, ko rakstīt xd) also 15+
Es gulēju mājās. Es tik ļoti nevēlējos līst ārā no gultas. Man nebija vispār nekādas motivācijas. Pie manām durvīm pieklauvēja.
-Tēti, man ir meiteņu problēmas.- Iesaucos. Tas man ir palīdzējis jau veselu nedēļu.
-Velcies uz skolu, Anastasij.- Nopūtos. Viņš tāpat tūlīt aizbrauks, tādēļ vienkārši jāsamelo. -Pie tevis atnāca Gabriela.-
-Saki, ka esmu slima!- Durvis atvērās.
-Un tu man melo, tu nu gan esi zemu kritusi.- Gabriela man iemeta sejā ar spilvenu. Nobolīku acis. -Tev ir jāiet uz skolu. Samuelam jau ir aizdomas. Viņš arī jūtas slikti, jo domā, ka basto viņa dēļ.- Pasmējos.
-Es tiešām nevēlos.- Nopūtos.
-Tad pateiksim, ka ejam uz skolu, bet nobastosim un aiziesim uz kādu bāru.- Pasmējos. Nu, nezinu gan. -Tev vajag atsākt dzīvot. Varbūt ne labākajā veidā, bet vismaz kaut kādā.- Nopūtos. Es netikšu no viņas vaļā. To es zinu.
-Labi.- Nopūtos.
---
Pasutīju jau kārtējo reizi sev citrusu vodku. Tai nebija ne vainas, un es zināju, ka ātri piedzeršos. Tad varbūt ātrāk tikšu mājās. Es jau tā biju pietiekami pilnā.
-Tu sēdi pie letes viena. Tā tad brīva. Pareizi? Vai varu pacienāt ar dzērienu?- Pie manis blakus apsēdās. Paskatījos uz viņu. -Alehandro.-
-Es neatteiktos no dzēriena, bet es neesmu brīva.- Pasmaidīju. -Bet viss ir ļoti sarežģīti.- Pagriezos pret viņu.
---
-Tā tad tev kaut kas ir gan ar Samuelu, gan ar Damianu?- Iemalkoju dzērienu. Man iezvanījās telefons. Paskatījos. Samuels. Ne tagad. Es cenšos ar visu tikt galā.
-Jā un nē.- Paskatījos uz Alehandro. Viņš patiešām uzklausīja mani. Man jau sen vajadzēja kādam izkratīt savu sirdi. -Samuels ir jauks puisis, un es zinu, ka ar viņu es iespējams, ka tiktu tālu, bet Damians...ah.- Satvēru galvu rokās.
-Izklausās, ka abiem puišiem esi ļoti dārga. Samuelam tu patīc, bet Damians tevis dēļ aizbrauca prom.- Alehandro pasmējās. -Tas patiešām ir ļoti sarežģīti.-
-Un ko es tev teicu.- Uzsitu viņam pa plecu. -Bet es esmu līdz ausīm iemīlējusies Damianā, un es nezinu, ko man darīt. Es zinu, ja mums būtu kaut kas, tas sabrucinās mūs abus, it īpaši mani.-
-Es gan domāju, ka tas vairāk sabrucinātu Damianu.- Vai ir tāda iespēja?
---
Es biju tik ļoti noilgojusies pēc Damiana. Nopūtos. Iekāpu duškabīnē un ieslēdzu ūdens cirkulāciju, lai tas līst. Nedaudz paslīdēju, bet es pasmējos. Palīdu zem tā. Ķermeni sasniedza siltums, ko deva ūdens. Paņēmu telefonu un uzspiedu Damiana numuru. Šīs vairākas dienas bija bezjēdzīgi zvanīt, bet man bija cerība. Apjuku, kad telefons sāka patiešām zvanīt. Es pazvanīju laikā. Otrā pusē uzreiz pacēla klausuli.
-Anastasij.- Damians nopūtās. Pasmaidīju, sadzirdot viņa balsi. -Sveika. Es tieši domāju par tevi.- Lai gan Anastasija nezināja, ka Damians domāja par viņu visu laiku.
-Damian.- Iekodu apakšlupā. -Zini, es tagad esmu dušā.-
-Un tu iedomājies man pazvanīt?- Izdzirdēju Damiana smieklus.
-Es iedomājos tev pazvanīt, jo būtu jauki, ja tu būtu dušā ar mani.- Atspiedos pret sienu. Alkohols patiešām padara mani drosmīgu. Pat pārāk.
