-Vēl pēc nedēļas-
Es sāku samierināties, ka Damians neatgriezīsies. Nedaudz, bet es centos. Es nedrīkstēju dzīvot tikai uz Damiana, es to sāku apzināties. Iegāju skolā un pasmaidīju, ieraugot savu labāko draudzeni un savu puisi. Jā, mēs it kā ar Samuelu noskaidrojām, kas mēs īsti esam. Viņi par kaut ko runāja, bet kad es atnācu, tad apklusa. Man ir vispār prieks, ka viņi atrada kopīgu valodu. Gabriela apmetās ap mani.
Samuels pieliecās un mani noskūpstīja. Viņa telefons iezvanījās, viņš to izvilka no kabatas. Apjukumā paskatījos uz viņu. Tas nebija viņa telefons, arī zvana signāls ir cits. Vai Samuelam ir divi telefoni? Kāpēc?
-Es atvainojos.- Viņš pakāpās uz aizmuguri un iegāja apkopēju istabā. Paskatījos uz Gabrielu.
-Samuelam ir divi telefoni.- Viņš mani nekrāptu, vai ne? Tam jau nevajadzētu veselus divus telefonus, es tāpat netieku, nelienu puiša telefonā vai vispār privātajās lietās.
-Labi, tas ir ļoti dīvaini.- Gabriela apjuka.
-Damiana skatapunkts-
Atradu Samuela numuru. Uzspiedu uz tā un gaidīju atbildi. Paskatījos pulkstenī. Viņam ir skola.
-Jā?- Izdzirdēju Samuela balsi.
-Nu, kā ir?- Apsēdos dīvānā. Es biju samulsis. Bija dīvaini jautāt Samuelam par viņa paša meiteni, tikai kuras dēļ es esmu iekritis.
-Anastasijai nekādas briesmas nav draudējušas, kā arī viņai viss ir labi.- Man bija liels prieks par to. Es viņu vienmēr biju kavējis. Samuels liek viņai attīstīties, dzīvot labāk. To bija grūti apzināties, bet tā bija.
-Tev labāk patīk blondīnes vai brunetes?- Eiprila ienāca istabā ar dažādām parūkām. Es pat nepaspēju neko atbildēt, kad meitene atkal runāja. -Man bija viena sarkana parūka, es tajā izskatos seksīgi. Jāiet to meklēt.- Meitene pagriezās. Nobolīju acis.
-Tev izklausās jautri.- Samuels pasmējās.
-Eiprila ir tik kaitinoša.- Norūcu. Es tik ļoti vēlētos atgriezties. Redzēt Anastasiju, bet tieši no tā es cenšos atbrīvoties. No vēlmes redzēt Anastasiju. Nopūtos.
-Cik tu vēl ilgi būsi prom?-
-Tik, cik būs nepieciešams.- Paraustīju plecus un nometu klausuli. Nevēlējos par to runāt.
---
Paņēmu pudeli savās rokās. Eiprila ieslēdza kādu filmu. Iemalkoju viskiju. Rīkli dedzināja, bet es centos to ignorēt. Es vēlējos aizmirsties. Es nespēju izciest dienu, nedomājot par Anastasiju. Es biju pelnījis aizmirst viņu kaut uz brīdi. Iedevu pudeli Eiprilai, kuru viņa iemalkoja. Meitene arī bija dzērusi.
-Šādos tempos man vajadzēs tevi kačāt ārā.- Pasmējos. -Davai, alkoholiķi, pietiks.-
-Eipril, atdod. Tu zini, ka man ir tas vajadzīgs.- Pasniedzos pēc pudeles. Eiprila pasmīnēja.
-Damian, tev tas galīgi nav vajadzīgs. Paskaties uz sevi. Meitenes dēļ kļūt par alkoholiķi, tu nu gan esi zemu kritis.- Viņa pasmējās. -Mūsu Damians Kīns ir pakaļā un vairs nemāk sevi kontrolēt kādas skuķes dēļ.-
Satvēru meiteni aiz kakla un pagriezu viņas galvu pret sevi. Pasmīnēju. Eiprila uzreiz aizvērās. Pareizi.
-Nekad tā nerunā, saprati?- Eiprila izrāvās no mana satvēriena un ieskatījās tieši manās acīs.
-Es nezinu par ko tu mani uzskati, bet es tavam teātrim neuzķeros. Es nepakļaujos nevienam.- Eiprila iemalkoja viskiju. Es apgūlos, ieliekot galvu viņam klēpī. -Izņemot Pablo, bet tas ir cits gadījums.-
