Vairāk Nekā Kaimiņi

2.Nodaļa

- "Izstāstīšu vēlāk"-

Alises P.O.V.
Kad izdzirdēju modinātāju un atvēru acis, lai to izslēgtu, sapratu, ka mana galva mežonīgi sāp. Pagājušo nakti biju divas reizes pamodusies un pēc tam ilgi nespēju atkal aizmigt. Lēnām izkāpu no gultas un apsēdos uz tās malas, lai izberzētu acis un padzertos no ūdens glāzes, kas atradās uz naktsskapīša. Šis rīts bija citādāks un tas mani biedēja. Viss bija kluss. Zināju, ka Tailers vēl guļ, bet katru rītu es no virtuves dzirdēju skanošu radio, mammas dziedāšanu līdz, trauku šķindoņu, tēta lamāšanos ap kafijas automātu, abu smieklus, tomēr šorīt es nedzirdēju pilnīgi neko. Aizgāju līdz vannas istabai, izmazgāju zobus un uztaisīju copi, jo nejutos tā, lai mazgātu matus un tie izskatījās vēl diezgan labi. Tad no skapja izvilku melnus džinsus un baltu krekliņu, kā arī melnu garo jaku. Skatoties spogulī apdomāju vai aizkrāsot zilos lokus zem acīm, bet tad pārdomāju un uzmetusi somu uz pleciem, nogāju lejā. Vēl aizvien nevienas skaņas. Atstāju somu priekšnamā un devos uz virtuves pusi. Visbeidzot ieraudzīju mammu sēžam pie virtuves letes un dzeram kafiju, bet tēti dīvānā ar datoru.
- Labrīt!- mamma pamanījusi mani, iesaucās un es izbijos ieraugot, cik slikti viņa izskatās. Varēja redzēt, ka abi nebija gulējuši visu nakti.
- Vai jūs izdomājāt kaut ko, kas varētu palīdzēt?- es nedroši jautāju.
- Vēl ne, meitiņ, bet gan jau mēs kaut ko sadomāsim!- viņa veltīja man īsu smaidu un tad atgriezās pie savas kafijas krūzes. Es iegāju virtuvē un no šoka apgriezos apkārt.
- Nav brokastis?- es bez maz vai izkliedzu šo jautājumu, jo katru rītu mani smaržojot sagaidīja pankūkas vai vafeles, taču šorīt kafijas automātā bija uztaisīta tikai kafija.
- Nav gan.- mamma paraustīja plecus, it kā tas nebūtu nekas liels. Es nopūtos un samierinājos ar situāciju. Paņēmu krūzi no plaukta un ielēju kafiju. Tad apsēdos pie letes, pretī mammai un godīgi sakot, nespēju sagaidīt, kad pa trepēm, vēl aizvien pusaizmidzis nonāks Tailers un nokomandēs man, ka braucam. Tomēr viņš nenāca vēl kādu labu laiciņu. Es paņēmu ābolu no augļu bļodas un sāku to grauzt, lai aizkavētu laiku. Man bija gandrīz vai bail, jo mājās valdīja tāda gaisotne, kas vienkārši beidza nost. Vecāki neteica vairs ne vārda un es atviegloti nopūtos, ieraugot Taileru klumzājot lejā. Viņš nosvieda savu somu blakus manējai, tad nāca pie mums.
Viņa ģīmis savilkās, kad mamma arī viņam paskaidroja, ka šorīt neesot pieticis laiks uztaisīt brokastis. Viņš ielēja sev kafiju līdzņemšanas krūzē un pamāja man, lai es viņam sekotu. Abi devāmies uz priekšnamu. Kamēr es vēl vilku savas kedas, viņš jau bija gatavs un aizgāja iedarbināt mašīnu. Es biju jau durvīs un grasījos iet pa tām ārā, kad izdzirdēju kā mamma izmisīgi iesaucās. Saspicēju savas ausis, lai dzirdētu.
- Šī māja mums ir par dārgu, ja neatradīsim risinājumu, būs jāpārdot un jāsameklē kaut kas cits, mazāks.- viņa teica gan jau domājot, ka mēs ar brāli esam jau aizgājuši.
- Ko tu gribi lai mēs tagad dzīvojam teltī? Vai varbūt vispār uz ielas?- tētis uzkliedza un ar skaļu būkšķi aizcirta sava kabineta durvis. Es salecos un ātri izskrēju no mājas. Ielēcu brāļa mašīnā un viņš sāka braukt. Vēl nekad agrāk tētis nebija šādi pacēlis balsi pret mammu.
- Nav labi, vai ne?- dzirdēju brālu klusi jautājam. Es papurināju galvu un atbalstīju to pret stiklu. Drīz vien sākām ieraudzīt Heizelas rajona mājas un visbeidzot arī pašu Heizelu pie sava mājas ceļa, kura kā katru rītu māja mums. Viņa starojoša, kā vienmēr, ielēca mašīnas aizmugurē un noelsās sajūtot saspringto gaisotni, kas šeit valdīja.
- Kaut kas nelāgs ir atgadījies?- viņa ar sakostiem zobiem jautāja un es pagriezos pret viņu, lai paskatītos ar ''izstāstīšu vēlāk'' skatienu. Heizela pamāja ar galvu, saprotot.
Noparkojāmies un izšķīrāmies uzreiz pēc ieiešanas iekšā skolā. Mēs ar Heizelu turpinājām ceļu uz saviem skapīšiem un es varēju sajust to, cik ļoti viņa gaida paskaidrojumus.
- Mani vecāki bankrotēja un, ja nekas nemainīsies, mums nāksies pārvākties uz citu, lētāku štatu!- es nobēru, kad bijām pie skapīšiem, gandrīz izplūstot asarās. Heizelas seja palika krīta baltumā un viņa ievilka mani apskāvienā.
- Ak, nē, Alī! Ko es bez tevis darīšu?- dzirdēju viņu sakam. Es uzliku rokas uz viņas pleciem un liku viņai ieskatīties man acīs.
- Esmu droša, ka viss atrisināsies un mēs varēsim palikt šeit. Heiz, es tevi nekad nepametīšu!- es teicu un uzsmaidīju savai labākajai draudzenei. Mēs izņēmām vēstures grāmatas un devāmies uz pirmo stundu.