Vairāk Nekā Kaimiņi

28.Nodaļa

Samērā īsajā braucienā, Meisons zvanīja vēl kādas astoņas reizes.

Piebraucot pie normāla izmēra mājas, es vēl jutos mierīgi, taču tad es sāku saklausīt skaļo mūziku, ieskatoties ciešāk tumsā, piedzērušos jauniešus, kas vemj krūmos vai skaļi bļaustās.

Pēkšņi mana elpošana bija paātrinājusies un šķita, ka es pati vemšu, atceroties pēdējo reizi, kad es biju uz kādu ballīti, apmēram divas gadus atpakaļ.

Man likās, ka es atkal jūtu tā kretīna rokas uz sevis. Tā bija sajūta, kuru es biju tikai samērā nesen izdabūjusi no savas galvas, taču es cerēju, ka uz visiem laikiem.

Es ieķēros durvju rokturī, kamēr Eidena sejā bija redzams uztraukums un izbīlis.

"Hey, hey, hey, Alise?" viņš iesaucās.

Es gribēju nomierināties, patiešām, taču nu bija par vēlu, jo visas atmiņas jau bija atpakaļ.

"Man... es.." es iesāku teikt, taču neko sakarīgu nespēju izdabūt no sevis. 

Kā lai es pasaku, ka kāds idiots, kuru es pat līdz galam tā arī nekad neredzēju, ievilka mani kādā tumšā istabā un gandrīz izvaroja?

"Nāc šurp!" viņš nočukstēja un pārliecās, lai atsprādzētu manu drošības jostu, pēc tam viņš mani mazliet pacēla un ievilka sev klēpī tik viegli, tā it kā es būtu mazs bērns.

"Tu vari man stāstīt jebko!" puiša roka bija manos matos, otra uz manas muguras. Pavisam drīz es jutu, kā palēnām sāku nomierināties.

"Kādā ballītē mani gandrīz izvaroja.." es nočukstēju tik klusi, ka šaubījos vai Eidens to vispār dzirdēja. Taču jūtot to, cik ļoti viņa ķermenis saspringst dusmās, es biju pārliecināta, ka viņš bija mani saklausījis.

"Tas jau bija sen un es nemaz neredzēju tā kretīna seju." es piebildu, cenšoties kaut kā saglābt situāciju.

"Lūdzu piedod." es nočukstēju, un aizgriezu savu galvu. Man pēkšņi bija sagribējies sākt raudāt. Es biju visu sabojājusi!

"Ko? Nē, nē, nē! Tev nav jāatvainojas, taču man gan! Ja es būtu zinājis, es tevi nekad nebūtu atvedis uz ballīti, un es arī pat neiedomājos tev neko pajautāt. Es esmu idiots! Man ir ļoti žēl." tagad Eidens bija aizgriezis galvu un skatījās laukā pa mašīnas logu.

"Tu nevarēji zināt." es klusi teicu, un uzliku plaukstu uz viņa vaiga, lai liktu viņam paskatīties uz mani. Puiša acis bija skumjas un viņš nesmaidīja.

"Man ir tik ļoti žēl, ka tev tas bija jāpiedzīvo.. Bet sākot no šodienas, tu vari būt droša, ka nekas tāds nekad vairs neatkārtosies, tāpēc, ka es vienmēr būšu ar tevi," Eidens iesmējās un viņa sejā iezagās pazīstamais un tik ļoti skaistais smaids, "Es tevi pasargāšu un aizsargāšu, es tevi vedīšu uz skolu, es esmu gatavs tev pat izstāstīt par savu bērnību, es tevi vedīšu uz kino, pat varu tev nopirkt puķes, ja vēlies. Es esmu gatavs uz jebko, tik ilgi, kamēr tu man esi!"

Mana elpa bija aizķērusies kaut kur kaklā, un es nespēju noticēt tikko dzirdētajam.

"Fuck that party! Mums būs pašiem savējā." pēkšņi Eidens piemiedza ar aci, un tik pat viegli pārcēla mani atpakaļ uz manu krēslu, un iedarbināja mašīnu. Tad viņš paņēma savu telefonu un sāka rakstīt Meisonam īziņu, pēc īsa brīža, aizbloķēja to un aizsvieda uz mašīnas aizmuguri.

"Gatava?" viņš man veltīja viltīgu smaidu un uzlika savu plaukstu uz manas kājas.

Mēs sākām braukt un es nevarēju beigt smaidīt.