Vairāk Nekā Kaimiņi

23.Nodaļa

Kad mēs bijām pie Heizelas mājas, Eidens ar gandrīz visu savu ķermeni pagriezās pret mani, un mūsu skatieni sastapās.

- Apsoli, ka tu man rīt piezvanīsi, kad būsi gatava braukt mājās.- viņš nočukstēja, un mana elpa iesprūda kaut kur manā kaklā. Puiša skatiens bija maigs, taču cieši piekalts man.

- Es apsolu.

Tiklīdz, kā es vairs nevarēju saredzēt Eidena mašīnu, es izjutu kaut ko vēl iepriekš nepiedzīvotu. Man viņa pietrūka, un es negribēju, lai viņš brauc prom. Kāpēc es pēkšņi šādi jutos? Kas bija noticis? ..

Es nopurināju galvu un devos uz Heizelas mājas pusi. Meitene, jau satraukti lēkājot, bija uzreiz aiz durvīm, kad es tās atvēru un gandrīz viņā ieskrēju.

- Heiz..- es norūcu, jo biju atsitusi savu kāju pret kurpju skapīti.

- Piedod, piedod, piedod.- viņa turpināja lēkāt apkārt, un smaids neatstāja viņas seju pat uz sekundi.

- Kas ar tevi ir noticis?- es iesmējos un iešķiebu savu galvu.

- Kā kas? Es esmu sasodīti priecīga par tevi!- meitene burtiski izkliedza šos vārdus, un es nesaprašanā saraucu pieri.

Tiklīdz, kā es gribēju, lai Heizela man paskaidro to, ko viņa domā, mēs abas izdzirdējām skaļus saucienus no virtuves.

- Ak, nē.- Heizela nočukstēja, mēs abas saskatījāmies un izplūdām smieklos.

- Kā tad iet vienai no manām mīļākajām meitenēm uz pasaules?- no virtuves burtiski izdejoja Heizelas tētis, un man kārtējo reizi nācās brīnīties par to, cik sasodīti pozitīva ir Heizelas ģimene.

- Labii.- es izdvesu, pirms tiku ierauta milzīgā un ciešā apskāvienā, no kura es zināju, ka tik drīz netikšu vaļā. Heizela nepārprotami izbaudīja situāciju, un centās apslāpēt savus smieklos.

- Ak, Alisīt! Es tevi tik sen neesmu redzējis.- viņš teica, un izklausījās, ka viņš ir tuvu, lai raudātu.

- Ir bijis kāds laiciņš, jā.

Pēkšņi viņš atrāvās no manis, un viņa acis mirdzēja, pēc kā es sapratu, ka viņam kaut kas ir padomā.

- Mums pavisam noteikti šovakar būs kaut kas jāpagatavo kopā kā agrākos laikos!- viņa seju rotāja tāda sajūsma, ka es nevarēju nepasmaidīt.

- Aaa, kā būtu ar šokolādes cepumiem?- Heizela ierunājās, kamēr viņas tēta acis iedegās vēl spožāk.

- Ideāli!- viņš nobļāvās, un es iesmējos. Šokolādes cepumi patiešām izklausījās labi.

- Iesim augšā uz manu istabu, jo drīz manam brālim sāks nākt viņa draugi uz ballīti, ko viņš rīkos mūsu pagrabā.- Heizela ierunājās un sarauca pieri.

- Am, labi.- es pamāju, un tiku parauta aiz rokas.

Heizelas istaba izskatījās kā parasti. Nekas nebija mainījies. Tās pašas gaiši violetās sienas, milzīgā gulta, ģitāra, izmētātas notis un ēdiens. Heizelas istabā vienmēr ir bijis ēdiens, kas vienmēr ir licis man pasmaidīt.

- Tātad, man nav ne jausmas, kāpēc tev būtu jābūt priecīgai par mani?- es apsēdos uz viņas krēsla, kamēr meitene ielēca savā gultā.