Vairāk Nekā Kaimiņi

9. Nodaļa

-Brīdinajums-
Alises P.O.V.

Tajā naktī gulēju ļoti maz un arī tad, kad aizmigu tas bija saraustīts miegs. Vispirms jau man šī gulta bija kaut kas jauns, taču man patika. Galvenā problēma bija tā, ka man visu laiku pa galvu šaudījās domas par viņu... Pārmetumi sev, dusmas. No rīta pamostoties biju tik pateicīga par to, ka ir sestdiena nevis pirmdiena, jo pulkstenis jau tā rādīja desmit no rīta, bet es jutos tā it kā nebūtu aizvērusi acis pat uz sekundi. Galva bija smaga, tik ļoti, ka tad, kad es to pacēlu no spilvena, likās, ka tā tiek vilkta atpakaļ uz leju ar milzīgu spēku. Es pat nevēlējos doties pie spoguļa, lai redzētu to kā es izskatos. Taču es visbeidzot piecēlos un apsēdos uz gultas malas. Nožāvājos un nopūtu savus matus no acīm. Tad paņēmu matu gumiju, kas vienmēr atradās man ap roku un sasēju tos astē. Piecēlos, lai dotos uz vannas istabu. Sienas pulkstenis rādīja, ka ir jau divdesmit minūtes pāri desmitiem, tātad tas nozīmēja, ka es veselas divdesmit minūtes biju vāļājusies pa gultu un žēlojusi sevi.

Pa ceļam uz vannas istabu es veselas divas reizes iegāju savā skapī, tā vietā, lai ietu uz vannas istabu. Kad visbeidzot biju sasniegusi pareizo telpu, es gribēu gan smieties, gan raudāt.
Mana vannas istaba izskatījās pat vēl skaistāka no rīta, kad spožie saules stari apzeltīja visu, kas šeit atradās. Lielais logs pretī izlietnei nenoliedzami ziņoja, ka ārā ir ļoti silts un saulains rīts. Debesis bija mazliet mākoņainas, taču dzidri zilas.
Es uzgriezu auksto ūdeni un pabāzu savu seju zem krāna. Ar acīm ciet, sameklēju rokas dvieli un noslaucīju savu seju. Vēl aizvien turot dvieli uz sejas, atsedzot tikai acis, es sevi aplūkoju spogulī. Mati bija pinkaini, taču ne tik ļoti pinkaini, dzidri zilganzaļās acis mirdzēja dēļ saules gaismas. Es nemaz neizskatījos tik slikti, kā man bija licies iepriekš. Nometu savas vakardienas drēbes turpat uz grīdas, jo vakar biju ar visām drēbēm, uz sejas iegāzusies gultā un sākusi klusi lamāt gan sevi, gan Viņu.
Iegāju dušas kabīnē un atgriezu ūdeni. Biju domājusi tikai ātri ieiet dušā un nemazgāt matus, taču karstais ūdens saskaroties ar manu ādu, lika man ar aizvērtām acīm stāvēt tur zem tās dušas un aizmirst visas dusmas un visu pārējo, kas darījās manā galvā. Kādas desmit minūtes es pavadīju tā mierīgi stāvot, un gan jau, ka būtu stāvējusi vēl, ja vien mani nebūtu pārbiedējuši aktīvi klauvējieni pie manas istabas durvīm. Es iepletu acis, aizgriezu ūdeni un izlēcu no dušas. Sāku skatīties apkārt un jau kritu panikā, jo nekur neredzēju dvieļus. Visbeidzot pamanījusi, ka tie karājas turpat man blakus, es norāvu no āķa to, kas man likās visgarākais. Taču, kad es to apmetu ap sevi, tas knapi nosedza manu dibenu. Es patiesībā nemaz nebiju pārliecināta vai tas vispār nosedza manu dibenu. Taču man bija vienalga, es skrēju, lai attaisītu durvis tam cītīgajam klauvētājam.
Es atrāvu tās durvis vaļā un manam skatienam pavērās kāda smaidīga, paveca sieviete, kamēr es tur stāvēju aizelsusies, knapi piesegusies un slapja no dušas.
- Labrīt, jaunkundz!- šī sieviete mani sveicināja un es iešķiebu galvu. Es pamanīju, ka viņa rokās tur slotu, taču man nepieleca ne tas, ko viņa darīja pie manām istabas durvīm vai arī, kas viņa tāda bija. Pirmā doma, kas iešāvās manā prātā, bija tas, ka viņa man ar to slotu mauks pa galvu.
- Es atvainojos, kas jūs tāda esat?- es pēc iespējas pieklājīgākā tonī vaicāju.
- Apkopēja. Kas gan cits, jaunkundz?- sieviete sāka smieties, atsedzot skatienam smieklu krunciņas ap viņas acīm.
- Ā, nu ja, kas gan cits?- es nočukstēju un noliekusi galvu brīnījos par savu stulbumu.
- Vai man sakopt jūsu istabu vēlāk vai es jau tagad varu ķerties klāt?- dzirdēju šīs sievietes balsi un viņa izklausījās tik entuziastiska, tik priecīga.
- Vai, nē, nē!- es iesaucos un šī smaidīgā apkopēja salēcās.
- Tas ir, piedodiet, taču man nevajadzēs jūsu palīdzību. Es labprātāk pati tīrītu savu istabu.- es paskaidroju, jo domu, ka manu istabu tīrīs apkopēja, es nespēju pat apdomāt.
- Vai jūs esat pārliecināta, jaunkundz?- viņa izskatījās dikti pārsteigta par šādu atbildi.
- Pilnīgi.- es arī visbeidzot uzsmaidīju sievietei.
- Tikai vai jūs būtu tik laipna un parādītu, kur jums stāv slotas un tīrīšanas līdzekļi?- es vēl jautāju un atbildes vietā saņēmu sparīgus mājienus ar galvu.
- Bet vai man nebūs nepatikšanas dēļ šī?- sieviete pacēla acis un vaicāja.
- Protams, ne. Es visu paskaidrošu Elenas kundzei.- atbildēju.
- Tas ir gaiteņa galā, nāciet, es jums parādīšu.- viņa aicināja mani iet, mājot ar roku. Es pilnībā aizmirsu par to, kāda pašlaik izskatījos un sekoju apkopējai. Viņa gan veltīja man neizprotamus skatienus, taču es to kaut kā palaidu garām. Miega trūkums laikam bija apdullinājis manas smadzenes. Mēs devāmies pa garo gaiteni uz priekšu, gar gleznām, līdz nonācām līdz mazām durvīm, kas atradās gandrīz pie trepēm uz lejas stāvu. Pāri gaitenim arī atradās kāpnes no trešā stāva. Sieviete atvēra durvis un es ieraudzīju diezgan mazu telpu ar plauktiņiem gar sienām, kur atradās visādi šķīdumi, tīrīšanas līdzekļi un uz grīdas bija slotas, putekļu sūcējs.
Pēkšņi es izdzirdēju soļus, kas nāca no kāpnēm man aiz muguras. Es strauji apgriezos un man aizsitās elpa. Pa tām lejā soļoja Viņš. Eidens. Viņa skatiens bija pievērsts man, pareizāk sakot, manam knapi nosegtajam ķermenim. Viņa sejas vaibsti mazliet noraustījās. Man palika grūti elpot un es atkal nevarēju izkustēties pat ne no vietas. Tikai tad, kad Eidens jau bija tikai kādu desmit metru attālumā, es atjēdzos un sāku skriet atpakaļ uz savu istabu. Biju pilnīgi pārliecināta, ka dvielis, man skrienot, atsedza gandrīz, vai arī vismaz pusi no mana dibena. Es ieskrēju istabā un aizcirtu durvis aiz sevis. Ar trīcošām rokām aizslēdzu tās un ar muguru pret durvīm nošļūcu uz grīdas. Ar rokām satvēru savu galvu un bļāvu. Tā gan bija tikai viena reize, taču tas lika man justies labāk. Es, protams, gribēju arī raudāt, taču es tik ļoti centos un spiedu sevi to nedarīt, ka man tas pat izdevās. Es apspiedu visas savas asaras un piecēlos kājās, lai dotos ģērbties. Sev iestāstīju, ka šādi sīkumi mani nevar ietekmēt. Uzvilku melnus šortus un dzeltenu krekliņu. Kauna sajūta tomēr mani nepameta.

Pirms izgāju no istabas, dziļi ieelpoju un vēlreiz apspiedu savas asaras.
Es devos uz lejas stāvu. Biju pārliecināta, ka visi jau bija pabrokastojuši un devušies savās darīšanās, jo bija jau gandrīz pusdienlaiks. Taču es sastapu visus vai nu viesistabā, vai virtuvē. Mamma ar Elenu bija virtuvē. Brālis, tētis un Dereks sēdēja dīvānā un visi trīs spēlēja videospēles.
- Vai, patiesi? Mana meita tomēr ir starp dzīvajiem?- kad es ienācu virtuvē, mamma mani ieraugot iesaucās un pienāca pie manis, lai apskautu.
- Pagaidām vēl esmu.- klusi noteicu un uzsmaidīju mammai, kas vēl aizvien turēja savu roku ap manu vidukli.
- Mēs diemžēl visu, kas bija brokastīs jau apēdām, bet es tev kaut ko tāpat varu uztaisīt.- sarunā iesaistījās arī Elena. Viņa bija uzvilkusi dzeltenu, puķainu kleitu, turpretī manai mammai kājās bija melnas darba bikses un gaiši violeta blūze.
- Nē, es nemaz neesmu izsalkusi.- es atbildēju laikam pārāk haotiski un saraustīti, jo gan mamma, gan Elena skatījās uz mani ar norūpējušos skatienu.
- Re, es paņemšu šo!- es iesaucos, paķerot ābolu no augļu bļodas. Neveikli iesmējos un sabruku ar visu savu svaru uz viena no virtuvē esošajiem krēsliem pie letes.
- Meitiņ, kas noticis?- mamma saskatījās ar Elenu, kamēr man jautāja.
- Ak, vai. Vai tu... Alisīt, vai tu satiki...? Vai tu...- Elena pēc kāda brīža no dziļām pārdomām it kā atjēgusies, nobālēja un sāka minstināties.
- Jā, es satiku Eidenu.- es klusi atbildēju, pilnībā saprotot jautājumu. Vienīgā, kas bija neizpratnē, bija mamma.
- Kas ir Eidens?- viņa iejaucās.
- Eidens ir mans un Dereka dēls.- Elena paraustīja plecus, taču es varēju redzēt, ka sievietei ir sāpīgi runāt par viņu. Es tik ļoti šobrīd negribēju dzirdēt neko par viņu.
- Kā lūdzu?- mamma bija šokā.
- Bet man likās, ka tev nevarēja būt bērni...
- Nevar, tāpēc mēs adoptējām viņu, kad viņam bija desmit gadi, viņš bija tik daudz ko pārcietis, mēs cerējām, ka dodot viņam visu iespējamo, viņš mainīsies, kļūs par labāku, par normālu bērnu. Taču viss tikai pasliktinājās. Un tagad, kad viņš ir pilngadīgs, es vairs vispār nespēju nekādīgi viņu ietekmēt. Mēs ar Dereku esam jau padevušies.- likās, ka Elena tūlīt izplūdīs asarās. Es varēju gan redzēt viņas acīs, gan sadzirdēt viņas balsī, ka Eidens viņai nozīmēja ļoti daudz. Es tur vēl atrados tikai dēļ pieklājības un cieņas, ko jutu pret Elenu.
- Vai viņš tev kaut ko nodarīja, mīļā?- mamma histēriski satrauktā balsī jautāja un saņēma manas rokas, pētīja manu seju, ķermeni. Es nosviedu viņas rokas no saviem pleciem.
- Nē, mammu. Izbeidz! Man viss ir labi.- es nošņācu un mamma atkāpās. Mamma atstutējās pret sienu, Elena apsēdās man blakus.
- Es gribēju tevi pabrīdināt, saulīt, taču es nedomāju, ka viņš vakar tomēr atbrauks uz šejieni, parasti nedēļas nogalēs viņš nenakšņo mājās. Lūdzu piedod, ka tā sanāca.- Elena čukstēja tā, lai dzirdētu tikai es. Viņa saņēma vienu manu roku un maigi saspieda to.
- Kur viņš ir tagad?- es pagriezusi savu galvu pret viņu, jautāju. Es nezināju kāpēc es interesējos par to, kur viņš atradās.
- Pavisam nesen pirms tu nonāci, viņš ātrā solī devās ārā pa ārdurvīm un es dzirdēju kā viņš iedarbina savu mašīnu, un aizbrauc. Pat neatvadījies.- Elenas balss izrunājot pēdējo teikumu gandrīz aizlūza.
Pēkšņi mana roka tika saspiesta stiprāk.
- Alise, esi uzmanīga. Viņš nevar būt labs, viņu nevar mainīt, viņš tikai var tevi sagraut, saulauzt. Nedzīvo izluzijās kā to daru es. Tā viņš dara ar visiem. Paspēlējas, izliekas, ka tu viņam kaut ko nozīmē, bet tad vienā brīdī tu viņam apnīc un viņš uzgriež tev muguru. Esi uzmanīga, lūdzu.- viņa ieskatījās manās acīs un es sagremojot informāciju, noriju siekalas, un apstiprinoši pamāju ar galvu.
- Dāmas, laiks doties!- Dereks pabāzis galvu no koridora iesaucās, liekot man mazliet salekties.
- Kur jūs braucat?- es jautāju.
- Uz mūsu biroju, skatīties, ko varam vēl saglābt.- tētis atbildēja un pienāca pie manis.
- Varbūt tu gribi braukt ar mums un kamēr mēs kārtojam savas lietas, pastaigāt pa pilsētu, es nezinu, pa veikaliem?- viņš smaidot vaicāja un es nopūtos.
- Nē, tēt. Es šodien došos uz mežu, bet paldies. Lai jums labi iet un veicas ar biroja saglābšanu.- es smaidīju pretī un nobučoju viņu uz vaiga.
Vairs neatskatoties es devos uz ārdurvju pusi.

---

Šī daļa man datorā nesaglabājās un man viss bija jāraksta no jauna. Es gandrīz sāku raudāt...
Vai arī es pat sāku? Hm..
Bet jā, tātad es ceru, ka jums patika šī nodaļa, jo man bija jautri šito rakstīt. Kā arī, protams, es pazaudēju tik daudz laika rakstot šito visu atkal.
Neaizmirstat izteikt savas domiņas. Mīlu! :)