Vairāk Nekā Kaimiņi

10.Nodaļa

-Mežs un glābējs...-
Alises P.O.V.

Izejot ārā, gaiss likās pārāk smacīgs. Lielā māja bija patīkami vēsa, turpretī jau pirmajā brīdī, kad es biju izgājusi ārā likās, ka gaiss dedzina manu ādu. Tas īsti nebija nekas jauns, biju jau pie tā pieradusi, taču šoreiz sajūta bija mazliet citādāka. Bet šoreiz tas visticamāk bija tāpēc, ka es biju uzvilkta un manas domas visu laiku klīda ap sarunu ar Elenu. Es tik ļoti negribēju par Viņu domāt, bet saruna ar Elenu manu prātu spieda domāt par Eidenu katru sekundi. Plus, man bija kauns, ka viņš bija redzējis mani puspliku. Manas smadzenes bez apstājas mani mocīja, taču viņš vienkārši nebija tā vērts. Es tik ļoti negribēju tērēt savu laiku uz viņu.

Es izgāju pa vārtiem un sāku iet pa zemesceļu uz priekšu. Abās pusēs man bija mežs. Brīnumaini gaišais mežs! Visbeidzot izlēmu nogriezties un doties tajā iekšā. Mežs bija tik gaišs un aicināja mani turpināt iet, līdz es vairs nesaredzēju zemes ceļu sev aiz muguras. Taču es tikai uzmetu acis uz to pusi, kur debesīs spīdēja saule un turpināju iet uz priekšu. Zem kājām zemi klāja mīkstas sūnas, gaiss šeit bija daudz vēsāks, koki bija tik gari un milzīgi, krūmi izskatījās tik labi, it kā tos kāds katru nedēļu apgrieztu. Pa koku un krūmu zariem lēkāja dažādi, krāsaini putniņi. Viss likās tik labi! Es aizmirsu par Viņu. Mans prāts fokusējas tikai uz mežu un tā burvību. Es turpināju iet. Mana laika izjūta bija izzudusi jau sen, bet pēkšņi es sapratu, ka es vairs nejūtu saules cepināšanu sev uz muguras. Es strauji apgriezos un sāku meklēt sauli. Taču tā jau bija norietējusi. Es sāku krist panikā. Pēkšņi viss mans tikko izjustais miers bija izzudis burtiski trīs sekunžu laikā. Man sāka trīcēt ceļgali. Es, protams, nesapratu, kur es atrodos, likās, ka tikai biju gājusi taisni iekšā mežā jau kādas piecas stundas vismaz. Panikas vadīta, es sāku skriet. Vispirms atpakaļ, taču mani pārņēma sajūta, ka tas mani ved tikai vēl dziļāk, tāpēc pagriezos pa kreisi un skrēju tur. Pēc aptuveni divdesmit minūtēm, es vairs nevarēju paskriet. Atspiedusies pret vienu no kokiem, es noslīdēju mīkstajās sūnās un dziļi ieelpoju. Man nebija ne jausmas, ko darīt. Mans telefons bija palicis gultā, jo es, protams, neesmu tik gudra un neiedomājos, ka piecas stundas iešu pa mežu, kas tā vien liekas, nekad nebeidzas.
Mīkstās sūnas sildīja manas kājas un es noliecu galvu. Manas acis aiztaisījās. Es centos tās atkal atvērtēt, taču mans prāts bija jau gandrīz atslēdzies. Nespēju noticēt, ka aizmigšu, kaut gan esmu apmaldījusies mežā un ir jau vakars. Lai nu kā, mana galva noslīdēja un es ieelpoju. Tas ir pēdējais, ko atceros.

***

Es jutu tuvojamies sev soļus. Es biju nobijusies. Ja nu nācējs bija kāds meža zvērs, kurš saplosīs mani gabalos vai kāds izvarotājs? Es turēju savas acis aižmiegtas ciet, kaut gan, protams, par miegu es vairs nevarēju pat padomāt. Nu, jau sūnas bija mitras un manas kājas, nosalušas. Es uzdrošinājos pavērt savu labo aci. Kāds melns siluets tuvojās man aizvien tuvāk un aizvien ātrāk. Nu, tas jau atradās kādus divdesmit metrus no manis. Tam kādam bija melns džemperis, uz galvas uzmaukta kapuce un tumši zaļas bikses. Es ievilku elpu un gatavojos ļaunākajam. Kāpēc es vienkārši nevarēju piecelties un bēgt? Skriet cik ātri vien spēju?
- Ak, Dievs! Beidzot!- es pēkšņi izdzirdēju balsi, ko pavisam noteikti nebiju gatavojusies dzirdēt. Kāpēc viņa balss vienmēr skanēja tik labi? It kā viņš trenētos, lai tā skanētu tik nosvērti. Es strauji pielēcu kājās un pacēlu savu galvu. Eidens noņēma savu kapuci un atsedza manam skatienam, savus slapjos, biezos, nekārtīgos matus un mazu smaidiņu. Taču koptēlā viņš izskatījās diezgan noguris un izbesījies. Bet es taču arī tāda būtu, ja man būtu bijis jāskraida kā muļķei pa mežu un jāmeklē kāds, kurš ir tik stulbs, ka nav pat savu telefonu paņēmis līdz.
- Kā tu mani atradi?- es uzdrošinājos viņam pajautāt. Lai gan iepriekš es biju varējusi tikai stāvēt kā sasalusi, šoreiz mans ķermenis beidzot atļāva arī man runāt.
- Elena uztraukusies, gandrīz jau asarās, skrēja man pretī, kad es ienācu mājā. Viņa man izmisīgi lika tevi atrast. Un pirmā vieta, kur es iedomājos, kur tu varētu būt, bija mežs un te nu te esi! Bet izskatās, ka pilnībā izbaudi dabu, kamēr es kā idiots skraidu un tevi meklēju.- Eidens runāja diezgan vienaldzīgi un pagriezās, lai dotos prom, atpakaļ. Mani atkal pārņēma panika.
- Pagaidi!- es iekliedzos.
- Huh?- viņš atlieca savu galvu atpakaļ, lai paskatītos uz mani. Es notrīsēju.
- Es apmaldījos.- nočukstēju, noliekusi galvu.
- Un kur ir tavs telefons?
- Uz gultas.- turpināju čukstēt, tad izdzirdēju dārdošus smieklus.
- Protams, kā gan savādāk?!- tas izskanēja dzēlīgi, taču es centos to laist sev garām.
- Cik ir pulkstenis?- es jautāju, vēl aizvien neuzdrošinoties pacelt galvu.
- Kaut kas pāri desmitiem.
- Vakarā?- es iepletu acis, lai gan viņš to tāpat nemaz nevarēja redzēt.
- Nē, no rīta, Einštein.- Viņš atkal iesmējās, tikai šoreiz tie bija citādāki smiekli. Viņš smējās patiesi, nepiespiesti, to bija tik labi dzirdēt. Man, nez kāpēc, ļoti patika viņa smiekli.
- Cik ilgi tu jau mani meklē?
- Nu, kādas piecpadsmit minūtes aptuveni. Ja tu būtu iegājuši dziļāk, es diez vai būtu tevi turpinājis meklēt.- puisis izskatījās atbrīvojies un nu smaidīja.
- Vai tad es neesmu iegājusi dziļi?- es biju neizpratnē.
- Nē, liekas, ka visu šo laiku esi gājusi pa apli, mēs pašlaik atrodamies ļoti tuvu ceļam. Šis mežs patiesībā nemaz nav tik liels, taču tas spēj apmānīt, arī mani.- Eidens skaidroja, un es biju uzdrošinājusies paskatīties uz viņu. Viņš bija mierīgs. Uz brīdi man pat likās, ka es nemaz vairs nerunāju ar to Eidenu Smitu, ko pazinu.
- Nāc, nu! Mums būtu jāiet, sāk palikt auksts.- Eidens teica un tikai apstiprināja to, ko jau biju domājusi. Es pamāju ar galvu un sāku viņam sekot.
- Tātad tu esi šeit bijis?- es jautāju.
- Ko?- Eidens pagriezās pret mani.
- Nu, tad jau sanāk, ka tu esi bijis šajā mežā un vairāk nekā tikai vienu reizi. Vai ne?- es sevi paskaidroju, taču nožēloju, ka biju viņam uzbāzusies. Jo pēc šī mana jautājuma, puiša smaids nozzuda, viņa seja it kā nocietinājās atpakaļ uz kretīnisko "man viss vienalga".
- Tas nav svarīgi!- viņš norūca un es sarāvos. Tad apklusu. Nosolījos klusēt. Biju sabojājusi mūsu mazo, kaut cik normālo sarunu. Nu, cik nu normāla tā vispār var sanākt ar Eidenu Smitu, taču viņš kaut ko pierādīja, tikai es to nevēlējos atzīt. Ne viss no viņa tomēr ir kretīnisks!
Līdz mājai mēs abi klusējām. Tikai tad, kad mēs gājām ārā no meža, es sajutu alkoholu viņa elpā. Taču viņš neizskatījās piedzēries, vismaz man tā likās. Mēs abi iegājām mājā. Viņš bija paspraucies man garām un iegājis pirmais, tad viņš nometa savas botes un devās uz kāpņu pusi, vairs neatskatīdamies. Es nopūtos un klusi novilku arī savas botes. Tad uz pirkstgaliem devos uz virtuvi, kur ielēju sev ūdeni glāzē un tad arī devos uz kāpņu pusi. Tikusi līdz savai istabai, es noliku glāzi uz naktsskapīša un pati uz sejas, ielēcu gultā. Pēkšņi es sadzirdēju kā manas durvis attaisās. Es pielēcu sēdus gultā un paskatījos uz Viņu.
- Hm?- es iešķiebu galvu uz Eidena pusi. Viņš bija atspiedies pret durvju aili un sakrustojis savas rokas virs krūtīm. Viņa seja atkal izskatījās mierīgi.
- Vai tu zini, ko nozīmē pieklauvēt?- es jautāju un tad ignorējot viņu, atkal iekritu gultā.
- Vai tu nemaz man nepateiksies par izglābšanu?- viņa balss izklausījās uzjautrināta un tas mani saniknoja. No sākuma es klusēju, tad dziļi ievilku elpu.
- Nē.- klusi atbildēju, taču zināju, ka Eidens to dzirdēja. Manas istabas durvis aizvērās un es dzirdēju kā viņa soļi atbalsojas, viņam ejot prom pa gaiteni.

---

Vakar nebija nodaļas, jo pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es pavadīju sestdienu ārpus mājas. Bet nu šeit tā ir, kaut gan man rīt vēsturē ir baigais kontroldarbs. Haha, takā lūdzu novērtējiet, jo man vēl tagad ir jādodas atpakaļ mācīties.
Paldies par jūsu veltīto laiku man. :)