Vairāk Nekā Kaimiņi

26.Nodaļa

Šis nav kārtējais paziņojums vai kaut kas cits, šī ir jaunā daļa !!! Aha, ticiet man, es esmu tikpat pārsteigta, cik jūs! :)

Bija pagājusi nedēļa kopš Eidens mani bija aizvedis uz manu vismīļāko un atmiņām pilno kafejnīcu.

Visu šo nedēļu, puisis katru rītu mani veda uz skolu, pēc stundām atveda mani mājās un pats arī šeit palika. Viņš ēda gan vakariņas, gan brokastis. Lielāko laiku gan es pavadīju ieslēgusies savā istabā un stresojot par to, kas gan pie velna notiek, taču pāris vakarus mēs bijām pavadījuši skatoties televizoru kopā vai devušies lejā spēlēt diezgan tizlas galda spēles ar mūsu vecākiem.

Mana sirds lūza, redzot to, cik ļoti mirdz Elenas acis un cik ļoti viņas seju rotā smaids tagad, kad Eidens ir mājās un pat gatavs pavadīt savu laiku arī ar viņiem.

***

Bija piektdienas rīts. Gandrīz oktobra beigas. Ārā bija sācis paliks mazliet vējaināks un tumšāks.

Es tikko biju pabeigusi ģērbties, kad izdzirdēju klusus klauvējienus pie savām istabas durvīm.

"Aha." es nomurmināju un steidzos ātri sakārtot savu somu.

"Labrīt, maziņš." es izdzirdēju Eidena mazliet aizsmakušo rīta balsi, kas visticamāk bija visseksīgākā skaņa, ko es jebkad biju dzirdējusi. Viņa jaunā iesauka lika trīsām pārskriet pār manu ķermeni, kas bija jau kā tradīcija katru reizi, kad viņš mani tā uzrunā.

Es atceros katru vismazāko sīkumu par to otrdienas vakaru, kad viņš mani bija netīšām tā nosaucis, pēc tam atzinies, ka tas ir kaut kas pavisam jauns un nedzirdēts arī viņam. Kad es liku paskaidrot, viņš vispirms paraustīja plecus.

"Laikam jau tāpēc, ka tu esi dikti mīlīgi īsāka par mani un tāpēc, ka tu esi visjaukākais cilvēks, ko es esmu saticis, tāpēc tev piestāv!"

Es nevarēju noliegt, ka es dievināju to, cik ļoti labi tas skanēja, katru reizi, kad Eidens mani tā nosauca.

"Gatava?" kad es visbeidzot biju pagreizusies pret viņu, viņš jautāja, un es pamāju. Puisis nopētīja mani no galvas līdz kājām, un noelsās. Es veltīju viņam mazu smaidiņu un aizsoļoju viņam garām.

Šis viss vēl aizvien man bija kaut kas pavisam jauns un es vēl aizvien nespēju noticēt, ka šis patiesi notiek!

Mēs nogājām lejā un devāmies uz virtuvi, no kurienes bija jūtama pankūku smarža.
Piektdienas bija pankūku dienas!

"Pareizi! Ir pankūku piektdiena!" Eidens iesaucās, sajuzdams smaržu un mazliet palēcās gaisā, kamēr es smējos.

Ieejot virtuvē, es samīļoju mammu un Elenu, iedevu pieci tētim, par ko man nācās saviebt seju, jo tas laikam viņam bija jauns trends, uzsmaidīju Derekam un apmainījos ar pankūku piektdienas sajūsmām ar Taileru.

Eidens bija sācis uz skolu vest arī Taileru, kurš parasti izlikās, ka vemj aizmugurējā sēdeklī, katru reizi, kad Eidens paņēma manu roku vai uzlika savējo uz manas kājas. Eidens zināja, ka tas mani padarīja traku.

Varbūt kādam tas neko nenozīmē, taču just tā cilvēka, kuru tu mīli plaukstu savējā vai just viņa roku uz manas kājas, kad viņš maigi pa to braukā un it kā netīšām ik pa laikam skatās uz mani un smīn, redzot cik traku tas mani padara, vai arī redzot to smaidu uz viņa sejas, kad viņš mani ierauga, vai dzirdot viņa smieklus un vienkārši esot apkārt viņam ir labākais, kas ar mani jebkad ir noticis!

Eidens man liek justies tā, kā neviens cits, plus nevar aizmirst cik negodīgi seksīgs un skaists viņš ir..

Jā, es zinu, ka aprakstot sajūtas, ko manī izraisa Eidens, biju izmantoju vārdu mīlu. Taču jau kādu laiku, es nekā citādi vairs nevaru izskaidrot to, ko es jūtu. Man ir bail, man ir tik ļoti bail, un es vēl joprojām esmu tik sasodīti apjukusi, taču nu jau ir daudz, daudz par vēlu, lai grieztos atpakaļ. -
Es mīlu Eidenu.

***

"Alise? You're in?" pēkšņi dzirdēju Meisona balsi. Neveikli iesmējos, iztaisnojos un novērsos no savas paplātes. Jau nedēļu Eidens mani bija pierunājis sēdēt kopā ar savu komandu un karsējām, jeb viņa draugiem, kas nemaz nebija tik briesmīgi kā man no sākuma likās.

Labākais bija tas, ka katru pusdienu starpbrīdi Eidens pavadīja sēžot uz piebīdīta galda, lai viņš varētu savas rokas aplikt ap mani un pievilkt mani pie sevis neiedomājami tuvu.

Protams, ka visi skatījās. No sākumā meitenes bija gatavas man izraut visus matus un bieži atstāja draudu vēstules manā skapītī, taču tagad likās, ka lielākā daļa daudz maz jau ir samierinājušies.

"Piedod, Meison! Es neklausījos." es pacēlu savas rokas gaisā, tā it kā atvainotos un dzirdēju, kā Eidens klusi smejās.

"Rīt ir ballīte pie manis, maniem senčiem ir kāzu jubileja un balodīši dosies baudīt vienatni kaut kādā spa." Meisons atkārtoja jau iepriekš teikto. Pie galda valdīja rosība. Puiši skaļi sarunājās viens ar otru, meitenes ķiķināja un pārrunāja jaunākās baumas, tāpēc man bija grūti saklausīt, ko viņš saka.

"Nu, es nezinu gan." patiesībā biju cerējusi, ka rītdienu varēšu pavadīt divatā ar Eidenu.

"Nu, beidz! Tu ar mums tusē jau kādu laiciņu, taču nekad neesi bijusi uz nevienu no mūsu neaizmirstamajām ballītēm."

Es neatceros nevienu ballīti, kas jebkuram būtu beigusies labi...

"Tu iesi?" es pacēlu galvu, lai redzētu Eidenu.

"Tikai tad, ja tu iesi." viņš nočukstēja un pasmaidīja.

"Apsoli, ka dejosi ar mani!" es sakrustoju rokas sev uz krūtīm.

"Oh, tici man, es ar tevi dejošu tā, ka neviens nebūs spējīgs novērst savu skatienu no mums." viņš pieliecās, lai iečukstētu man ausī, viņa balss bija zema un viņa karstā elpa lika manam ķermenim nodrebēt.

"Lai notiek!" es atkal pievērsu savu uzmanību Meisonam un iesaucos.

- - -

Patiesība jums nav ne jausmas, cik ļoti es tagad smaidu! Lai gan varbūt šī nodaļa nav tik laba, jo es esmu ļoooti aizmirsusi kā rakstīt latviski, taču es centos.

Es nezinu, kurš vēl šeit ir palicis, taču ja tu šo pašlaik lasi, tad tev nav ne jausmas, cik ilgi es jau esmu domājusi par atkal rakstīšanu, un cik daudz man nozīmē, tas ka tu šeit esi!

Lai nu kā, es neko nesolu, bet man ir daaaaudz ideju šai grāmatai, taču, lai tās realizētu man vajadzēs jūsu palīdzību! Tātad, ja es esmu pazudusi vairāk par divām nedēļām, lŪdZu spamo mani, lai es saņemtos un uzrakstītu. Sarunāts? lol

mīlu, mīlu, mīlu :))