Vairāk Nekā Kaimiņi

7. Nodaļa

- Apburtā... -
Alises P.O.V.

Es nojoņoju lejā un tur sastapu Smita kungu, kurš tieši šajā brīdī ienāca iekšā pa ārdurvīm, ar mazu koferīti rokās. Izdzirdēju kā Elena dipina pa augšu, skrienot man pakaļ.
- Ak vai!- pāri visai plašajai telpai es sadzirdēju Dereka nopūtu un žēlastības vēlējumu. Es tikai atbildēju ar neviltotu smaidu un metos uz virtuvi, kur no panām un katliem patīkami čurkstēja un smaržoja ēdieni. Es tur ieraudzīju mammu šiverējoties ap katliem. Pamanījusi, ka es ienāku, viņa pamāja un aicināja mani nākt tuvāk.
- Šī Elena taču ir tik apbrīnojama sieviete!- mamma ar patiesu izbrīnu teica un es piekrītoši pamāju ar galvu. Mazliet nobrīnījos, ka mamma bija jau tikusi pie Elenas kundzes traukiem un virtuves.
Kādu brīdi mīņājos uz vietas, tad sadzirdēju kā Elenas elpa jau man ir kādu divu metru tuvumā. Viņa saķēra mani tik negaidīti, ka man izlauzās spalgs kliedziens!
- Nu, re! Rokā esi!- viņa smējās, tad palaida mani vaļā un piemiedza ar aci. Visbeidzot devās pie mammas un abas acumirklī sāka runāties. Mamma stāstīja pa mūsu pateicības dienas tītara recepti, savukārt Elena lielījās, ka viņa vienmēr cepjot pīli. Es nopūtos un turpināju blenzt uz viņām abām, līdz attapos un sajutos mazliet neērti.
- Vai es varu kaut kā palīdzēt?- šo jautājumu man nācās atkārtot divas reizes, jo abas bija tik ļoti iegrimušas savā sarunā.
- Uzklāj galdu, cālēn!- Elena iesaucās un ar galvu norādīja un trauku sekciju.
- Elenas kundze!- es pārmetoši iesaucos un piešāvu rokas priekšā mutei, tad mēs abas izplūdām smieklos! Soļoju pie sekcijas un atvēru to, izņēmu sešus šķīvjus un devos pie lielā galda. Paņēmu vēl galda piederumus, glāzes un maigi rozā salvetes. Vēl es izspiedu apelsīnu sulu un tad jau arī pašas vakariņas bija gatavas. Man atkal bija uzdevums, tikai šoreiz aiziet uz Smita kunga kabinetu, lai pasauktu abus vīriešus. Es sastapu abus ap galdu spēlējam dambreti. Uzskrēju vēl augšā arī pie Tailera un sastapu viņu guļam gultā ar austiņām uz ausīm, kamēr kastes pilnas ar mantām, mētājās pa katru stūri. Es jau grasījos sākt lasīt morāli, taču brālis mani apklusināja un pagāja man garām!
Tad mēs visi sasēdāmies pie galda un bija pienācis laiks ēst. Es sajutu diezgan lielu izsalkumu. Mēs salikām visu pa šķīvjiem un pieaugušie sāka runāties papildus ēšanai, dažreiz sarunā iesaistot arī mūs ar Taileru. Es biju patīkami pārsteigta, jo nekad agrāk, mājās mēs nebijām runājuši, kamēr ēdām, taču tagad šīs vakariņas bija daudz ilgākas, sarunām bagātas un dzīvīgākas. It viss man šeit patika! Un es nebeidzu par sevi brīnīties.
Kad vakariņas bija paēstas, es, mamma un Elena mazgājām traukus, kamēr tētis ar Dereku aizgāja atkal uz viņa kabinetu, bet brālis izprasījās mammai pie kāda no viņa draugiem. Neizskatījās, ka viņam šeit patiktu, taču viņš neizteica arī nekādas pretenzijas. Un par to es biju viņam pateicīga, mani bija pārņēmis savāds spēks un man it nemaz negribējās doties atpakaļ uz vecajām mājām vai vispār uz citu štatu. Labi, es nezināju kā būs pēc dažām nedēļām, ko es domāšu tad!
Kad trauki bija nomazgāti, mamma un Elena pievāca manu cepumu bļodu un ar tējas krūzēm uzgāja augšā. Viņam ejot, es dzirdēju kā abas sievietes aizrautīgi smejas. Es pasmaidīju. Gan tētim, gan mammai te patīk, brālis neprotestē, un pats galvenais, arī man te patīk.
Es paliku viena pati lielajā virtuvē un uzsēdos uz letes gaidot, kad vientulības sajūta vai bēdas, vai vēl kaut kas uzbruks man, taču viss, ko es sajutu bija prieks, maziņš satraukums par turpmāko un neliela garlaicība. Es kādu brīdi pašūpoju kājas un tad nolēcu no virtuves letes, lai dotos augšā. Uzskrējusi augšā pa kāpnēm un tikusi līdz savai gultai, es tajā ielēcu un tiklīdz biju sajutusi gultas mīksto matraci, es iespiedzos. Kādu brīdi paspirinājos tur pat, tad devos pēc savām atlikušajām drēbju kastēm un koferiem, lai tos kārtotu uz pakaramajiem un plauktos. Atvēru bīdāmās durvis un atkal ieraugot, ka tagad manā rīcībā ir skapis, kas bija gandrīz  manas iepriekšējās istabas lielumā, es nevarēju vien beigt kratīties un dejot. Gar labo sienu atradās arī liels spogulis, kurā es varēju sevi nopētīt pilnā augumā.
Sāku no kastēm vilkt ārā jakas un kleitas. Kāru tās uz pakaramajiem līdz man apnika. Es atgriezos atpakaļ istabā. Ārā jau bija satumsis. Es nobrīnījos. Atkal izjutu izsalkumu. Biju pabeigusi kārtot drēbes, atlikušās un visas citas pārējās lietas es izlēmu, ka sakārtošu pa vietām rīt. Rīt ir sestdiena. Tas nozīmē, ka man būs visa diena, lai es izpētītu apkārtni, jo mani ļoti interesēja mežs, kas atradās mazliet nostāk no mājās. Apsēdos uz dziļās palodzes un piespiedu savu vaigu pie loga rūts. Tas bija patīkami vēss. Pavisam kluss sienas pulkstenis rādīja, ka bija jau pāri septiņiem vakarā. Es vēlreiz aplūkoju apkārtni. No šejienes ļoti labi varēja redzēt baseinu un dārzu, kā arī tenisa kortus. Tad izsalkums mani pievarēja un es izgāju pa savas jaunās istabas durvīm. Ejot pa gaiteni es aplūkoju un izpētīju visas gleznas, kas bija te sakarinātas. Biju šokā, kad ieraudzīju tur karājamies vienu no Monē "Ūdensrozēm".
Ar cerību pieklauvēju un iegāju arī brāļa istabā, taču viņš, protams, vēl nebija atgriezies. Mani mazliet skumdināja tas, ka mūsu abu attiecības bija diezgan ļoti pasliktinājušās. Mēs knapi sarunājāmies. Bet tā drīzāk ir viņa paša vaina, jo es būtu gatava ar viņu runāt jebkad, tikai viņš pēdējā laikā ir tāds kā noslēdzies sevī.
Izgāju no viņa istabas un devos tālāk. No augšas es varēju dzirdēt kā mamma ar Elenu ļoti skaļi sarunājas. Es sāku kāpt lejā. Kad gāju garām Smita kunga kabinetam un dzirdēju, ka arī viņi vēl aizvien sarunājas, plus tagad arī smejas pilnā kaklā. Klusībā cerēju, ka nekas nemainīsies, jo es patiešām gribēju šeit palikt. Vismaz kādu laiciņu.
Devos uz virtuvi un tad uz tādu kā garu skapi, kur atradās gan brokastu pārslas, gan cepumi. Braucot uz šejieni mēs bijām iegādājušies arī sev pārtiku, jo negribējām apēst visu, kas atradās Smitu ģimenes ledusskapī. Paņēmu mūsu nopirktās kanēļa pārslas un pienu no ledusskapja. Tad sāku virināt visādu skapīšu durvis, līdz uzgāju īsto kur atradās bļodas. To pašu nācās darīt arī, lai atrastu karoti. Tad vēl uztaisīju sev tēju un ar krūzi, un bļodu rokās devos uz mums paredzēto atpūtas telpu/dzīvojamo istabu, kuru Smiti neizmantoja.
Noliku traukus uz maza galdiņa, pati devos pēc pults. Ieslēdzu televizoru un sāku meklēt multeņu kanālus. Es atradu tādu, kas rādīja visādas Disney multfilmas un biju sajūsmā.
Pagriezu mazliet skaļāk un iekārtojos dīvānā.
Kādu brīdi biju skatījusies un mierīgi ēdusi, līdz es izdzirdēju no durvīm nākam savādas skaņas. Kāds it kā centās atslēgt durvis, bet tad sapratis, ka tās ir vaļā, nolamādamies ienāca iekšā un stipri aizcirta tās. Es pasmējos, jo domāju, ka tas ir Tailers, kurš pārrodas no tā sava drauga. Kurš gan cits tas varēja būt? Es turpināju skatīties un īsti nepievērsu uzmanību skaņām, kas nāca no koridora, kas bija ļoti tuvu telpai, kurā sēdēju es. Viņš nometa savas kurpes un nopūtās. Tad es dzirdēju soļus, kas pavisam drīz arī izbeidzās. Pēc kāda brīža es sajutos ļoti neērti un likās, ka kaut kas nav labi. Likās, ka kāds mani vēro. Es strauji pagriezos un ieraudzījusi, ka manā priekšā stāv zēns, kurš pavisam noteikti nav mans brālis. Es aizrijos ar savām brokastu pārslām. Manā priekšā, pret durvju aili atspiedies, stāvēja vismaz manas galvas tiesas par mani garāks puisis. Viņam bija mitri, bet biezi un diezgan sapinkājušies, tumši mati, kas spurojās uz visām pusēm, un palika mazliet gaišāki matu galos, radot mīlīgu pirmo iespaidu. Mugurā viņam bija krekls bez piedurknēm un melni šorti. Viņš bija muskuļots. Viņa pleci bija plati un bezpiedurkņu krekls izcēla viņa iespaidīgos roku muskuļus. Uz pleca viņam bija uzlikta adidas soma. Viņš man likās kaut kur ļoti redzēts, tikai es nespēju atcerēties kur. Varbūt tas bija tāpēc, ka manas kājas bija sākušas trīcēt, tāpat kā rokas. Es vairs nespēju normāli padomāt. Šis puisis pavisam noteikti bija viens no pievilcīgākajiem zēniem, kādu es biju redzējusi. Es nesapratu, ko viņam no manis vajag. Kāpēc viņš negāja prom un, ko viņš šeit vispār dara? Kādu brīdi mēs vienkārši skatījāmies viens uz otru.
- Ko tu dari manā mājā?- puisis izklausījās vairāk uzjautrināts nekā izbrīnīts par manu klātbūtni.
Es klusēju. Biju šokā. Vai tiešām viņš šeit dzīvo? Kāpēc mani vecāki nezināja par to, ka viņu senajiem draugiem ir arī dēls un vēl jo vairāk, kāpēc es par to neko nezināju?
Zināju, ka visticamāk izskatos ļoti stulba pašlaik, bet es nespēju neko pateikt. Es tikai spēju skatīties uz viņu.
- Kas tu esi?- es visbeidzot spēju izdvest. Sapratusi, ka tas bija izskanējis ar tik ļoti lielu apbrīnu, es pieliku roku priekšā mutei.
Izskatījās, ka šī mana reakcija, sasodīti izskatīgo puisi tikai uzjautrina aizvien vairāk. Pēkšņi viņš iepleta acis.
- Ā, tu esi viena no tiem Andersoniem, ja? Viena no tās ģimenītes, kuri nespēj apmaksāt paši savus rēķinus, tāpēc izdomā sēdēt uz kakla citiem. Nožēlojami.- es īsti nedzirdēju niknumu vai pretīgumu viņa balsī, taču es apzinājos, ko viņs tikko bija pateicis un dziļi savā zemapziņā es sapratu, ka viņš apvaino mani un manu ģimeni, bet es nespēju strīdēties pretī, es spēju tikai blisināties. Biju kā apburta un nesapratu, kas ar mani notiek.
- Kas tu esi?- es atkārtoju savu jautājumu, tikai šoreiz jau skaļāk un saprotamāk.
Puisis sāka smīnēt.
- Eidens. Eidens Smits.- viņa smaids palika arvien platāks. Turpretī man likās, ka mana sirds pārstāj pukstēt. Nespēju noticēt tikko dzirdētajam. Un nespēju noticēt, ka biju tik apmāta un jau uzreiz neatpazinu šo puisi. Mēs pat mācījāmies vienā klasē, tikai viņa smīns, nekārtīgie mati, zaļās acis, muskuļotais augums, bija atņēmis man saprātu un normālu domāšanu. Sajutos kā pēdējā idiote, jo Eidens Smits mūsu skolā bija populārs. Un ne tajā labākajā nozīmē. Lai gan es nekad nepievērsu viņam uzmanību, visi zināja par viņa esamību. Pareizāk - visas. Un viņš bija mīcījies arī ar gandrīz visām. Eidens bija seksa atkarīgs kretīns.
Viņš iesmējās un mani nopētīja, kad es pielecu kājās un gribēju bļaut. Bļaut uz viņu, jo viņš bija uzdrošinājies ar mani runāt. Bļaut uz sevi, jo biju kā apburta ar viņa pievilcību. Viņš bija skaists, pat ļoti, taču tikai no ārienes...
Viņš pagriezās.
- Šķiet, ka esi iestrēgusi ar mani uz kādu laiciņu.- ar muguru pret mani es izdzirdēju viņa balsi, kas lika manam ķermenim nodrebēt. Es tagad sapratu, cik viegli ir viņam padoties. Tad viņš aizgāja.
Es dziļi ieelpoju un man sareiba galva, tāpēc es atkal atslīgu pret dīvānu. Multfilma gāja fonā, tēja dzisa, taču man bija vienalga. Es biju uzlikusi plaukstas virsū sejai un man bija sagribējies raudāt.

---

Wouh! Es ļoti centos pie šīs nodaļas. Ceru, ka novērtēsiet. Nākamā būs no Eidena skatpunkta, lai jūs arī viņu varētu labāk iepazīt. Haha, vai jūs esat sajūsmā par to, huh?
Lūdzu izsakiet savas domas un padariet gaišo zvaigznīti dzeltenu.
Paldies par jūsu uzmanību, mīlu, mīlu!
:)