Vairāk Nekā Kaimiņi

14.Nodaļa

Visbeidzot, kad esmu kādas desmit reizes zvanījusi mammai un tētim, smaidīgā sieviete atbild uz mammas telefonu un iebļauj man ausī.
- Runājiet lūdzu.- Elena skaļi teica un es atvirzīju telefonu tālāk no savas auss.
- Sveika. Vai vari lūdzu pasaukt mammu?- es jautāju.
- Ak, tā esi tu, Alisīt!- es dzirdu Elenas balsī jautrību.
- Jā, Elenas tante.- dodu pretī.
- Man liekas, ka es tikko tev izdomāju perfektu iesauku!- es nobrēcos, nākusi pie apskaidrības, cik labi tas patiesībā izklausās.
- Pat nedomā...- viņa iesāka teikt.
- Nekā nebija, Elenas tant!- es iesmējos.
- Ak, jā! Ko tu gribēji no savas mammas?- Elena man atgādināja.
- Pareizi! Es esmu centra otrā galā un es nevēlos iet ar kājām atpakaļ, vai viņa nevarētu man atbraukt pakaļ?
- Ā, es viņai pajautāšu, jo mēs pašlaik eksperimentējam pa virtuvi un viņa ir mazliet aizņemta, bet es paprasīšu varbūt tavam tētim.- Elena skaļi teica, un tad atvieno zvanu. Es izlemju, ka sākšu jau iet, tāpēc sāku soļot pa ietvi, kur vēl joprojām mudž no cilvēkiem. Vai tiešām viņiem visiem nav ko darīt svētdienas vakarā? Daudzi spraucas man garām, citi lēni velkas man pa priekšu, tāpēc es esmu ļoti pateicīga, kad nonāku uz lielceļa. Lai gan mašīnas brauc man garām visu laiku, bez apstājas un tās ir skaļas, es tomēr labāk izvēlos šo, nekā citus, nepazīstamus cilvēkus, kuri ar saviem pleciem triecās manējos. Kādu laiciņu gāju pa lielceļa malu, visu laiku domājot, vai tas vispār ir droši. Tad pamanīju mežu un sapratu, ka pagriežoties nonākšu uz jau pazīstamā zemes ceļa.
Pēkšņi es sev pretī redzēju mašīnas gaismas. Lai arī šis ir zemes ceļš, vadītājs nežēloja savu mašīnu, un pat pa visām bedrēm brauca ar lielu ātrumu. No sākuma es nobijos un gandrīz ielēcu grāvī, taču tad atcerējos, ka tētis man brauc pakaļ.
Izskatījās, ka arī mašīnas vadītājs ir pamanījis mani, jo strauji samazināja ātrumu. 
Un tad es kārtīgāk nopētīju sev tuvojošos mašīnu. Tā bija gaiši pelēka, cik varēju saskatīt, un džipveidīga, arī daudz lielāka nekā tā ar ko brauc mans tētis vai Tailers. Es dziļi ievilku elpu, jo jau jutu, kas mani tagad sagaidīs un apsvēru domu apgriezties un mesties iekšā mežā, taču tad atceroties iepriekšējo reizi, es pārdomāju.
Nu jau mašīna bija tik tuvu man, ka es jau spēju saskatīt arī pašu Eidenu. Viņa biezos matus, kas bija nekārtīgi un spurojās un saraugto pieri. Es sastingusi stāvēju. Arī viņš apstādināja savu mašīnu un atvēra logu.
- Tu tā arī stāvēsi?- viņa balsī es varu sadzirdēt niknumu.
- Nedomā, ka es tev atvēršu durvis.- kad es neko neatbildēju, puisis turpināja runāt.
Nu, nē! Es nesēdīšos vienā mašīnā ar Eidenu Smitu!
Es ievilku elpu un sāku soļot garām mašīnai.
- Tu nopietni?- dzirdēju viņu brēcam, taču turpināju iet.
Dzirdēju kā viņš man aiz muguras apgriež mašīnu un nu jau brauc man pie paša sāna.
- Es netaisos te tagad izdabāt tavām kaprīzēm, tā kā kāp iekšā vai ej ar kājām. Elena man lika tev atbraukt pakaļ, bet man ir vienalga, ka viņa dusmosies uz mani, ja es tevi neaizvedīšu mājās.- dzirdēju, kā puisis knapi valdās, lai neuzsprāgtu.
- Es ar tevi nekur nebraukšu.- centos izklausīties pēc iespējas pārliecinošāk, taču man kaut kā nesanāca un es jau sāku šaubīties par savu izvēli, jo manas kājas bija ļoti nogurušas no šodienas, arī mežs mani mazliet biedēja.
- Kā zini.- Eidens noteica un sāka braukt ātrāk.
Pēkšņi kaut kas man pa labi nokrakšķēja tā, it kā kāds staigājot būtu uzkāpis zaram un salauzis to. Es sastingu.
- Ei, pagaidi!- iekliedzos un skrēju pakaļ mašīnai.
Nespēju noticēt, ka skrienu pakaļ Viņam!
Eidens strauji apstādināja mašīnu un es ātri ielēcu tajā. Tā izrādījās vēl augstāka nekā es domāju.
- Nu, protams! Tev taču nepietiek drosmes, lai viena ietu gar mežu, vai ne?- Eidena balsī bija saklausāms izsmiekls.
Ko gan citu es gaidīju?
- Aizveries!- es nošņācu, pārsteidzot mūs abus.
Par laimi, tas patiesi lika viņam aizvērties, taču visu ceļu līdz mājai, es jutu viņa skatienu pievērstu man.Tas it kā dedzināja manu ādu un es centos ierauties sēdeklī pēc iespējas dziļāk.
Kad bijām uzbraukuši uz akmeņainā pagalma un, kad viņš knapi ir apstādinājis mašīnu, es uzreiz izlēcu no tās ārā un skrēju uz durvīm.
- Tu laikam nezini, ko nozīmē pateikt paldies!- vēl dzirdēju kā puisis nobrēcās man pakaļ.
Es netaisos viņam pateikties! Es neredzēju iemeslu, lai viņam pateiktos.

Ieskrienu mājās un tāpat kā Eidens tajā vakarā, kad pirmo reizi viņu sastapu šeit, nometu savas kedas pat nepiedomājot, kur tās piezemēsies. Jutu, ka esmu izsalkusi, taču izdzirdot Elenas skaļo balsi un mammas smieklus no virtuves, es pārdomāju. Pašlaik man patiešam negribējās ne ar vienu runāt, tāpēc es pēc iespējas klusāk aizlavījos līdz gaiteņa galam un jau sāku kāpt augšā pa kāpnēm, līdz mammas balss mani apstādināja pussolī - Alise? Vai tā esi tu?- viņa skaļi bļāva no virtuves. Es nopūtos.

- Jā.- atbļāvu un jau grasījo turpināt kāpt augšā. Vēl atlicis bija tik maz.

- Vai tad tu nemaz neanāksi saveicināties? Visu dienu biji pa pilsētu.- mamma jau bija iznākusi no virtuves, un stāvēja atspiedusies pret sienu, ar seju pret mani. Es aši apgriezos.

- Am, es kaut kā nejūtos labi un man vēl ir pāris mājas darbi.- es teicu un ne par vienu, ne otru nemeloju. Kamēr mamma mani nopētīja, es pieķēru sevi skatāmies uz durvīm.

- Vai tu negribi kaut ko apēst? Mums ar Elenu sanāca dievīga ķirbju kūka.- dzirdēju viņu sakām un pakratīju galvu, lai atkal spētu sakoncentrēt savas domas un skatienu uz viņu.

- Mamm, tu taču zini, ka man riebjas ķirbji.- es iešķiebu galvu un saraucu degunu. Nespēju noticēt, ka viņa to bija aizmirsusi.

- Ak, vai! Piedod, vienkārši šajā kūkā ķirbjus vispār nevar just.- mamma iekoda sev lūpā un teica.

- Tad kāda velna pēc, to sauc par ķirbju kūku?- es iesmējos.

- Jo tās galvenā sastāvdaļa ir ķirbji.

- Mamm, tu nonāc pretrunās pati ar sevi!- es nogrozīju galvu un iekrekšķinājos. Patiešām, gribēju ātrāk tikt savā istabā.

- Labi ej, ej! Ja sagribās ēst, ledusskapī es tev atstāju vakariņas.- mamma uzsmaidīja man un es atbildēju viņai ar to pašu. Tad atsāku kāpt, tikai šoreiz pa diviem pakāpieniem uzreiz.

- Ā! Pareizi, gandrīz aizmirsu. Ieej pie brāļa un pasaki viņam, ka rīt jums abiem jāceļas agrāk, tagad skola ir divdesmit minūšu attālumā nevis piecu. Mēs ar tēti nevarēsim jūs aizvest, jo jau no paša rīta brauksim uz pilsētu kārtot dokumentus.- mamma sauca man pakaļ un es apstājos, lai saklausītu pilnīgi visu, ko viņa saka.

- Labi!- es atbildēju un sāku iet pa garo gaiteni. Eidens tā arī neienāca iekšā. Kur gan viņš aizbrauca?

Nonākusi pie brāļa durvīm, es klauvēju kādas desmit reizes vismaz, tad vienkārši atvēru viņa istabas durvis. Tailers bija pārkāries pāri gultai, ar austiņām uz ausīm un gulēja ar aizvērtām acīm. No grīdas paķēru vienu no viņa nomestajiem krekliem un sviedu ar to viņam, precīzi trāpot brālim sejā.

- Kas pie velna?- viņš satrūkās un pielēca pussēdus gultā.

- Alise!- viņš dusmīgi norūca.

- Mamma man lika tev pateikt, ka rīt jāceļas vismaz...- es iesāku savu sakāmo, taču tiku rupji pārtraukta.

- Jā, es jau zinu.- brālis teica un apgūlās atpakaļ.

- Vai tiešām?

- Mēs abi zinām, ka tu tāpat no rīta mani pamodināsi!- brāļa sejā redzēju smaidu.

- Zinu gan.- es nopūtos un mazliet vēlak iesmējos. Protams, ka tā būs..

---

Man ir maziņš jautājums..-
- ko jūs domātu par to, ja es publicētu šeit stāstu angļu valodā? Vai jūs būtu ieinteresēti?

Paldies par atbalstu! :)