Vairāk Nekā Kaimiņi

17.Nodaļa

Manī viss turpināja vārīties arī pat, tad kad biju jau daudzu metru attālumā no skolas. Patiesībā, man nebija ne jausmas uz kurieni es skrienu, bet manas smadzenes man neļāva apstāties vai skatīties atpakaļ.
Centos no savas atmiņas un no tā, ko tagad redzēju sev apkārt sazīmēt ceļu. Es apzinājos, ka ar kājām netikšu uz mājām, taču man bija jātiek vismaz līdz centram, lai dabūtu taksi.
Beidzot tiku garām milzīgajai skolas teritorijai, un nu biju uz ielas. Apkārt bija dzīvojamās mājas un daudz mašīnas. Palēnām sāku krist panikā. Taču es gribēju tikt mājās pēc iespējas ātrāk, tāpēc es vēlreiz dziļi ieelpoju un sāku skriet uz to pusi, kur manām smadzenēm likās pareizi. Pēc kāda laiciņa privātmājas nomainīja daudzdzīvokļu mājas un mani pārņēma laba priekšnojauta, tāpēc es turpināju skriet uz priekšu. Jāteic gan, ka daudz lēnāk nekā iepriekš, jo biju jau aizelsusies. Un vēl pēc kāda laiciņa es jau sāku saskatīt daudz vairāk luksaforu, lielākas ēkas, daudz vairāk cilvēku pūļus. Jo tālāk es skrēju, jo vairāk cilvēku man apkārt bija, līdz mana skriešana tika tik ļoti apgrūtināta, ka man bija jāsāk iet. Jutos pagalam aizelsusies, tāpēc nolēmu, ka vēl tālāk netaisos iet. Izlauzos cauri cilvēkiem, līdz biju pie ietves malas un nu varēju pāredzēt apkārt notiekošo. Pavisam netālu no sevis pamanīju taksi, un izbrīnīta klusi iesmējos. Man bija paveicies. Taču mans prieks izrādījās īss..
Pārgalvīga un laimīga, atrāvu takša aizmugurējās durvis un vispirms palūrēju tajā. Pie stūres sēdēja normāla izskata vīrietis. Viņš kaut ko ļoti cītīgi skatījās savā telefonā un pievērsa man uzmanību tikai tad, kad es biju jau iesēdusies un skaļi aizcirtusi durvis.

- Ahem, labdien.- vīrietis neveikli ieklepojās un veltīja man mazu smaidu.
Es nosaucu savas jaunās mājas adresi un ieliku roku savā jakas kabatā, meklējot naudu. Es biju pārliecināta, ka no rīta bija ielikusi to tieši šajā jakas kabatā, taču, lai kā es meklētu, naudas tur nebija. Pēkšņi kauns pārņēma visu manu ķermeni un mani vaigi sāka svilt.

- Am, es tomēr vēl nebraukšu, es.. am, man.., es atcerējos, ka man vēl ir.. em.. dažas lietas darāmas šeit pat.- es minstinājos kā tāda stulbene un izlēcu ārā no takša, nesagaidījusi vīrieša atbildi.

Man nebija ne jausmas, ko darīt tālāk. Es pagāju mazliet tālāk un apsēdos uz ietves malas, cerot, ka neviena mašīna neiedomāsies braukt tik tuvu ietvei un nenobrauks mani. Ar plaukstām satvēru savu galvu un atbalstīju to pret saviem ceļiem.
Neatlika nekas cits, kā zvanīt vecākiem. Par brīnumu, mamma atbildēja jau gandrīz tūlīt.

- Am, Alsīt, šobrīd nav īsti labs brīdis, es esmu aizņemta ar biroja lietām.- atskanēja mammas saraustīta balss, kas jaucās kopā ar stipru vēju, neļaujot man viņu saklausīt līdz galam.

- Kur tu esi?- es skaļi jautāju.

- Jo es esmu centrā un man vajag, lai kāds no jums aizved mani mājās!- es iesaucos, neļaujot mammai atbildēt.

- Šobrīd diemžēl nevaram. Varētu kaut kur pēc divām vai trim stundām.- mamma teica un es noliecu galvu.

- Nu tad neko.- es klusi noteicu un smagi nopūtos.

- Pagaidi, jaunā dāma! Vēl ir agrs, vai tad tev nav vēl jābūt skolā?- mammas balss pēkšņi ieskanējās satraukti.

- Ir, bet..- es iesāku, bet īsti nezināju kā pabeigt.

- Bet kas?- es jau varēju iztēloties, kā mamma no uztraukuma koda savu lūpu.

- Es izstāstīšu mājās, labi?- nopūtos.