Vairāk Nekā Kaimiņi

31. nodaļa

  Pie māsiņas Eidens neizdvesa nevienu skaņu. Viņš tikai sēdēja ar noliektu galvu, taču neizlaida manu roku no savējās.

Vidēja vecuma un paliela auguma sieviete atgriezās telpā.

"Nu, tā! Neizskatās, ka jums būtu kādi nopietni savainojumi, taču es ieteiktu tomēr šīs brīvdienas pavadīt gultā." viņa teica, skatoties uz Eidenu un gaidot atbildi.

"Liels paldies. Es pieskatīšu, lai viņš patiešām būtu gultā." es veltīju māsiņai mazu smaidu.

Eidens piecēlās, līdzi paraujot arī mani.

"Vēlreiz paldies!" es paspēju izdvest pirms tiku aizrauta prom no viņas kabineta.

"Man jāiet!" Eidens pēkšņi gandrīz ieraudājās. Viņa seju klāja izmisums.

"Mēs iesim abi kopā. Mums tikai ātri jāaiziet pie direktora, un tad mēs dosimies prom. Apēst saldējumu vai noskatīties filmu, vai jebko, ko tu vēlēsies darīt." es pozitīvisma pilna, saņēmu viņa plaukstu savējā, ar otru maigi noglāstīju viņa vaigu.

"Nē!" pusis nočukstēja un atkāpās pāris soļus atpakaļ no manis.

Es biju neizpratnē.

"Es negribu nekur iet ar tevi! Man vajag būt vienam. Kāpēc tu to nevari saprast?" nu, viņš kliedza uz manis, un es gribēju sarauties pavisam maza un pazust no zemes virsas.

"Bet, Eiden!" es centos mierīgi atkal uzrunāt puisi, ar cerībām, ka šis viss ir tikai īsa dusmu un panikas lēkme.

"Tiec galā ar to idiotu un brauc mājās. Pasaki Elenai, ka mani mājās šovakar var negaidīt!" Eidens teica, viņa balss bija salta un bez emocijām. Tad, neskatoties atpakaļ, viņš pagriezās un atstāja mani vienu skolas tukšajos un klusajos gaiteņos.

Pēkšņi sajutos tikpat vīlusies un sāpināta kā pašā sākumā, kad šķita, ka Eidens ar mani tikai spēlējās.

Protams, viņa pēkšņo dusmu lēkmi, es nesapratu, taču es vēlējos viņam dot viņam vajadzīgo brīvību. Man tikai sāpēja par to, ka viņš nebija gatavs runāt par visu, kas viņu ēda no iekšas ar mani, jo acīmredzami, kaut kas viņu uztrauca un biedēja.

***

Klusām trīs reizes pieklauvēju pie direktora durvīm. Par atbildi es saņēmu neapmierinātu un sēcošu "ienāciet!"

"Kur tad mūsu šīs dienas varonis?" viņš sēdēja pie sava galda ar izgāztu vēderu, salicis rokas aiz galvas un ļauni smīnēja. Pēkšņi, mani pārņēma riebums.

"Māsiņa viņam lika nekavējoties doties uz māju." meloju un nemaz nejutos slikti.

"Sēdieties, lūdzu!" viņš veltīja man smaidu, bet es noraidoši papurināju galvu.

"Esmu pārliecināta, ka ilgi te neuzkavēšos." atbildēju ar tikpat neīstu un izspiestu smaidu.

"Nu, tad klausies uzmanīgi un pēc tam izstāsti to arī savam draudziņam. Man ir pilnīgi vienalga par viņu konfliktiem, kamēr viņi tos kārto ārpus skolas, taču es necietīšu šādus mazu puisīšu gājienus, kad divi idioti nespēj sadalīt vienu meiču. Jums visiem trijiem nedēļu no vietas būs pēc stundām jāpalīdz skolotājiem vai bibliotēkā." viņš runāja ar uzvaras pilnu smaidu uz sejas, kamēr es klausījos ar pusaižmiegtām acīm.

"Vai tas būtu viss?"

"Jā, tu vari iet!"

Ilgāk neuzkavējusies tur ne sekundi, es pagriezos un izgāju no viņa kabineta, vēlāk no skolas. Izsaucu taksi, iztērējot pēdējo kabatas naudu, taču nonācu mājās ātrāk nekā parasti.

Telefons vibrēja man kabatā, ziņojot par skolas biedru līksmaino piektdienu, par ko viņi visi publicēja Instagramā vai Twitterī.

Izņēmu telefonu, ignorēju visus paziņojumus, taču atvēru mammas ziņu, kas vēstīja, ka ne viņas, ne tēta, ne visticamāk arī Elenas nebūs šovakar mājās sakarā ar darbu, kā arī Heizelas īsziņu. Draudzene jautāja man, vai es negribu aizšaut uz klubu kopā ar viņu un pāris cilvēkiem no klases. Īsi atbildēju, ka nejūtos labi, un ka visu izstāstīšu pirmdien skolā, un atslēdzu mājas durvis.

Pa galvu malās tikai un vienīgi Eidens. Es tik ļoti gribēju šobrīd būt viņam blakus un neļaut pārdzīvot vienam pašam. Viņa zvērīgās dusmas pret to puisi, protams, es nevarēju saprast, taču ja viņš man visu izstāstītu, es vismaz censtos viņu saprast, bet tā vietā, man nebija ne jausmas, kur viņš šobrīd atradās.

Novilku kurpes un aizspēru tās prom. Devos uz virtuvi padzerties ūdeni, izņēmu aizvakardienas lazanju no ledusskapja un devos augšā uz savu istabu.

Ik pa brīdim pārbaudīju telefonu, cerot tur ieraudzīt kādu ziņu no Eidena.

***

Vakara gaitā biju nosūtījusi puisim vismaz desmit īsziņas.

Centos izpildīt mājas darbus uz pirmdienu, lai nebūtu visu laiku jādomā par viņu, taču velti.

Padevusies, nomazgājos un palīdu zem segas.

Laikam jau biju kādā brīdī aizmigusi, jo pēkšņi dzirdēju dīvainas skaņas no manām istabas durvīm.

"Alise?" kāds nočukstēja, un es acumirklī biju pamodusies. Visapkārt bija tumšs un mans modinātāja pulkstenis rādīja divi naktī. Berzēju acis, cenšoties saredzēt kaut puiša siluetu.

"Ģērbies!" viņš teica tādā tonī, liekot man saprast, ka nē par atbildi viņš nepieņems.

"Es gribu tevi kaut kur aizvest. Gaidīšu tevi mašīnā." viņa balss pēkšņi bija pilna maiguma, taču varbūt es vēl gulēju.

Tad dzirdēju, kā viņš tikpat klusi aiz sevis aizver durvis un aiziet pa čīkstošo koridoru. Jau nākamajā mirklī es biju izlēkusi no gultas.

- - -

šausmas! zinu, ka biju apsolījusies publicēt jaunu daļu jau Lieldienās, taču par wattpadu biju tā vienkārši aizmirsusi.  :(
taču! .. pa šonedēļu esmu apņēmusies uzrakstīt nākamo daļu, jo šī ir tāda tikai ievaddaļa visam.
ceru, ka visi esat sekmīgi un pietiekami dabūjuši saulīti! :)

starp citu, ja jums ir ieteikumi, kā savilkt galus un pabeigt klasi sekmīgi, tad lūdzu padalieties lol..