Vairāk Nekā Kaimiņi

20.Nodaļa

Es pamodos pavisam agri, jo par miegu es īsti nemaz nespēju domāt. Es pavadīju vismaz kādu stundu, guļot gultā uz muguras, skatoties griestos un cenšoties saprast, vai vakar notikušais ir bijis tikai mans sapnis vai izdomātas fantāzijas, vai patiesi realitāte. Viss pēkšņi bija tik ļoti sarežģījies un es nezināju, ko domāt pati par sevi. Man nebija ne jausmas par to, ko es jūtu pret šo iedomīgo un meiteņu izmantotāju, ar tik ļoti pievilcīgu ķermeni, mīlīgiem matiem un neiedomājami skaistām acīm.
Likās, ka es kaut kur lidinos un nespēju vairs atrast pamatu uz kā stāvēt, tāpēc viss, kas malās pa manu galvu bija tas, cik sasodīti pievilcīgs viņš ir. Vai arī, kā viņa acis bija mirdzējušas vakar vakarā, vai to cik sasodīti labi bija sajust viņa vēso plaukstu sev uz vaiga, vai arī to, kā viņa mati viņam nekārtīgi krita acīs..
Likās, ka mana galva uzsprāgs, tāpēc es visbeidzot piecēlos no gultas un devos taisnā ceļā uz vannas istabu.
Bija piektdiena. Šodien man bija sarunāts pavadīt vakaru pie Heizelas, godīgi sakot, es arī jutos tā, it kā man ļoti tagad vajadzētu draudzenes padomu, jo es pati biju bezgala apjukusi.
Vēl kādas piecas minūtes es pavadīju stāvot pie spoguļa savā plašajā vannas istabā. Es izskatījos šausmīgi. Patiešām šausmīgi.
Mani mati spraucās uz visām pusēm, zem acīm man bija milzīgi zili plankumi, mana āda bija neparasti bāla un es izskatījos tā, it kā tikko būtu picēlusies no nāves gultas.
Es smagi nopūtos un atgriezu ūdens krānu. Pieliekusies, es saslapināju rokas un samitrināju savu seju. Pēc tam iztīrīju zobus un nometu savu pidžamu uz flīžu grīdas. Atgriezu dušas krānu, un ielīdu kabīnē drebinādamies. Pārsteidzošā kārtā, aiz loga nekādīgi nebija redzama saule, tikai tumši pelēki mākoņi un vējā raustītie koki.
Dušā pavadīju tikai pāris minūtes un satinusies dvielī, iegāju savā istabā un piegāju pie skapja. Man par brīnumu, atverot skapja durvis, man virsū uzgāzās kaudze ar tur nesalocītām un samestām drēbēm. Es nopūtos. Man tam tagad tik ļoti nebija noskaņojuma un man sāka šķist, ka arī laika vairs nav nemaz tik daudz. No lejas stāva bija dzirdama trauku šķiņdoņa.
Es nostprināju dvieli ciešāk ap savu ķermeni un pieliecos, lai paceltu apģērba gabalus. Pēkšņi man aiz muguras atskanēja saraustīti klauvējieni. Es panikā salēcos un aizturēju elpu.
Lūdzu, tikai ne Viņš..
Durvis atsprāga vaļā, un es ieraudzīju puiša stingro un pārlieku seksīgo ķermeni, atspiedušos pret manu durvju aili. Arī viņa mati vēl bija mazliet mitri no dušas. Eidena skatiens burtiski apēda manu ķermeni, un es dzirdēju kā viņš noelšas.

- Šausmas, Alise, tev ir jābeidz šādi darīt.- viņš nokrekšķinājās un es knapi varēju sadzirdēt viņa teikto. Manām smadzenēm šis viss bija par daudz. Es nespēju noticēt, ka atkal stāvu viņam pretī vienā mazā dvielīti, puskaila un vēl slapja no dušas.

- Elena lika tevi pasaukt uz brokastīm. Pasteidzies.- viņš piemiedza ar aci, vēlreiz nopētīja mani, un pagriezies aizgāja.
Es izpūtu ilgi aizturēto elpu.
Lielisks dienas sākums!..

***

Nonācu lejā pa kāpnēm un uzreiz no virtuves dzirdēju jautru čalošanu. Nometu savu somu turpat uz zemes un steidzos uz virtuvi, jo biju patiešām izsalkusi.
Es šokā apstājos kā apdedzinājusies, jo pie galda, man pretī, ar mazu smīnu, uz mani lūkojās Eidens.

- Labrīt, saulīt.- mana mamma nolika savu dakšu un ar pilnu muti sveicināja mani, izraisot Elenai smieklu lēkmi. Es lēnām tuvojos galdam un faktam, ka vienīgā brīvā vieta ir blakus Eidenam. Es smagi nopūtos un ieslīdēju krēslā blakus puisim. Starp mums bija pieklājīgs attālums, taču tāpat likās, ka viņa ķermeņa izstarotais siltums dedzinātu manu ādu. Viņš izskatījās tik labi ar saviem melnajiem džinsiem, balto kreklu un melno ādas jaku. Man pietika tikai uz pavisam īsu brīdi paskatīties uz viņu, kad man jau aizsitās elpa. Tas galīgi nav godīgi, ka viņš vienmēr izskatās tik sasodīti labi.