Vairāk Nekā Kaimiņi

30.Nodaļa

  Tajā naktī biju maldījusies pa pilsētas ielām līdz četriem rītā, kamēr beidzot atradu kādu telefona būdiņu, no kuras es izsaucu taksi.

Mājās mani sagaidīja līdz nāvei pārbiedētā mamma un Elena, kuras bija sēdējušas pie durvīm visu nakti.

Es pagāju viņām garām, neko nepaskaidrojot, jo tajā brīdī vienkārši nebiju uz to spējīga. Nebiju gatava skaidroties arī nākamajā rītā, tāpēc jau pēc divām ar pus stundām saraustīta miega, ar sapakotu mugursomu, es izlavījos no lielās, kas tagad bija kļuvusi atbaidoša, mājas un devos pie Heizelas.

Baidījos klauvēt pie durvīm un uzmodināt viņas vecākus sešos no rīta, tāpēc centos draudzeni sazvanīt.

Kad tas neizdevās, es salasīju mazus akmentiņus un sāku tos mest pret Heizelas istabas logu. Jau pavisam drīz viņa parādījās pie loga, vēl aizvien berzējot acis. Es neveikli viņai pamāju, un kaut gan es nevarēju viņu reāli dzirdēt, es tāpat dzirdēju, kā viņa smagi nopūšas pirms devās mani ielaist.

"Ko pie velna tu dari pie manas mājas durvīm sešos no rīta?" meitenes balss bija aizkaitināta un miegaina.

Jau vēru vaļā muti, lai visu viņai paskaidrotu un izstāstītu, taču es nevarēju izdvest nevienu skaņu.

Ta vietā es izplūdu asarās un skaļos šņukstos. Heizelas seju pārņēma apjukums, taču jau pēc sekundes viņa ievilka mani ciešā apskāvienā.

"Tēju?" viņa man uzsmaidīja, un es caur asarām iesmējos un pamāju.

***

Nākamā nedēļa pagāja tā, it kā es būtu kaut kur citur un nevis uz zemes, kopā ar visiem citiem, jo lielāko daļu laika es nemaz neatceros.

Bija piektdiena, es sēdēju angļu valodas klasē un ķēpājos savā kladē. Bija palikušas vēl trīs minūtes no starpbrīža, tāpēc es un vēl viena meitene pašā priekšā, bijām vienīgās klasē. Biju jau pie 81 sirsniņas šodien, kad klasē, aizelsusies un satraukta, ieskrēja Heizela.

"Alise! Tev tūlīt pat jānāk!" bez iespējām viņai atteikt, es tiku parauta aiz rokas un izvilkta no klases.

"Kas pie velna notiek?" es dusmīgi noburkšķēju un izrāvu savu roku no Heizelas stingrā tvēriena.

"Ja tu kaut ko nedarīsi, viņi abi viens otru nositīs vai arī direktors izsauks policiju. Lūdzu pasteidzies!" tagad viņa kliedza un es saskatīju bailes viņas acīs.

"Labi!" es teicu, un Heizela atkal mani paņēma aiz rokas, un mēs sākām skriet.

Skrējām pa garo gaiteni, tad pa trepēm lejā, vēl pa vienu gaiteni, un tad ārā pa skolas durvīm.

Nebija tālu jāskatās, lai redzētu visu to skolēnu burzmu un sadzirdētu vinu satrauktās balsis, direktora lamāšanos un kāda kliegšanu.

"Eidens!" es iesaucos, uzreiz atpazīstot puiša balsi, un bez domāšanas, ieskrēju cilvēku pūlī, izspraucoties tam cauri.

Pašā vidū ieraudzīju Eidenu virsū kādam puisim, kura vārdu nezināju. Puiša seja bija asinīs, arī Eidenam pa degunu tecēja asinis.

"Es vēlreiz atkārtoju, ja jūs tūlīt pat nebeigsiet, es izsaukšu policiju!" direktors kliedza tik skaļi, ka man likās, ka to dzirdēja visa pilsēta.

"Eiden.." es mierīgā balsī ierunājos, un piesardzīgi uzliku savu roku uz viņa pleca.

"Paskat, paskat! Tava lellīte ir ieradusies." tas kāds zem Eidena ierunājās pretīgā un nicinošā balsī, un es pēkšņi sastingu, jo man bija aizsitusies elpa.

Biju pāliecināta, ka šo balsi biju dziedējusi kaut kur iepriekš, taču nekādīgi nespēju atcerēties, kur tieši! Taču drebuļi viscaur ķermenim neliecināja par neko labu.

Pēkšņi Eidena roka pacēlās un viņš specīgi atvēzēdamies, raidīja vēl vienu sitienu pa puiša seju. Es dzirdēju lūztoša kaula skaņu. Puisis zem Eidena mazohistiski iesmējās un nolieca galvu, lai izspļautu asinis.

"Eiden, lūdzu beidz! Iesim prom, labi?" es izsmisusi iesaucos.

Kad neizskatījās, ka tas baigi palīdzētu, es mēģināju vēlreiz.

"Labi, aizver acis! Aizver acis un dziļi elpo, tad aizskaiti līdz desmit." es teicu un redzēju, ka viņš patiesi aizver acis, bet viņa rokas vēl aizvien palika tikpat spēcīgi uz puiša pleciem, spiežot viņu pie zemes.

"Aizskaitīji? Tagad padod lūdzu man savu roku." es centos izklausīties pēc iespējas mierīgāka.

Kad es redzēju viņu lēnām atlaižot vienu roku no puiša, es pati nespēju noticēt, cik lielu iespaidu es patiesībā atstāju uz viņu.

Kad es satvēru viņa plaukstu savās, es lēnām pieliku viņa roku pie savas sirds, kas šobrīd ļoti strauji dauzījās, bet tas jau vairs nebija svarīgi.

"Eiden, tā esmu es, Alise! Lūdzu palaid to idiotu vaļā un nāc pie manis." es nočukstēju, ar asarām pilnām acīm.

Eidena augums uzreiz it kā sabruka, viņš palaida puisi pavisam vaļā, kas turpināja rīstīties turpat uz zemes, un atkrita atpakaļ uz ceļiem.

No viņa deguna tecēja asinis, bet no acīm- asaras. Bija vārdos neaprakstāmi sāpīgi redzēt viņu tik neaizsargātu, izmisušu un pazudušu.

"Nāc šurp!" es nočukstēju, pirms pati noliecos ceļos un apliku savas rokas ap puiša kaklu, piespiežot viņa galvu cieši sev klāt. Man bija vienalga, ka asinis jau bija nosmērējušas gan manu kreklu, gan džinsus.

Viss viņa ķermenis trīcēja zem mana apskāviena.

"Vai tev viss ir labi?" uzdevu viņam šo jautājumu, domājot par viņa fizisko stāvokli.

"Tagad, kad tu te esi, tad jā.." viņš nočukstēja.

Pēkšņi man bija sagribējies gan raudāt, gan smieties! Gan noskūpstīt visas viņa brūces uz viņa skaistās sejas, gan nekad nelaist viņu vairs vaļā. 

"Tā, jūs visi trīs!" direktors iekliedzās kaut kur aiz mums, atgriežot mūs atpakaļ realitātē.

"Visi trīs uz manu kabinetu!" viņš vēl vienu reizi nobļāva.

"Ko pie velna viņa tādu izdarīja?" Eidens arī biju sācis kliegt, un viņa ķermenis atkal sāka trīcēt dusmās.

"Viss taču ir labi!" es teicu un saņēmu puiša sadragāto, bet joprojām tik neticami skaisto seju, savās rokās.

"Iesim?" es jautāju, un kā atbildi saņēmu īsu mājienu ar galvu.

Pirms devāmies prom, es pagreizos, lai paskatītos uz zemē gulošo puisi, ap kuru nu bija piestājušies vairāki cilvēki. Viņš turpināja smieties, spļaut asinis un stāstīt kaut ko saviem draugiem. Atkal sajutu dīvainos drebuļus, biju pārliecināta, ka biju dzirdējusi to pretīgo balsi un slimos smieklus kaut kad iepriekš, bet šobrīd tas nebija svarīgi. Šobrīd man vajadzēja nogādāt Eidenu pie māsiņas, tad izskaidroties ar direktoru un aizvest viņu mājās.

- - -

ak nē! man pat nav izskaidrojuma, kāpēc es biju pazudusi atkal uz kaut kādu mēnesi, jo es vienkārši nekad nespēju saņemties pat atvērt wattpadu.
lai nu kā, es ļoti gribu pabeigt šo stāstu, tāpēc cerēsim, ka līdz nākamajai nodaļai, jums nevajadzēs atkal gaidīt mēnesi.

mīlu ļoti stipri!
veiksmīgu otrdienu!
:)