Vairāk Nekā Kaimiņi

18.Nodaļa

Eidena POV

Kas man bija uznācis? Ar kuru vietu es vispār domāju?
Tikko izjustās emocijas man bija kaut kas pavisam jauns un nekad iepriekš nepiedzīvots, bet aizvien vairāk man sāka šķist, ka Alises klātbūtnē es vairs nespēju skaidri domāt.
Vispār jau man šodienai nebija un nav nekādu plānu, taču man vajadzēja tikt pēc iespējas ātrāk un tālāk no turienes, no viņas..
Kas gan viņā bija tik īpašs, ka es nespēju savaldīt sevi? Ar nevienu citu meiteni iepriekš nekas pat līdzīgs nebija noticis. Es palēnām sāku krist pilnīgā panikā, jo man nebija ne jausmas par to, kā rīkoties tālāk.
Ar trīcošām rokām no kabatas izvilku savu telefonu un sameklēju Meisona numuru. Kopš tās reizes, kad es pārgulēju ar viņa sīko māsu, draugs ir kļuvis daudz, daudz atturīgāks, taču vēl joprojām ir gatavs ar mani kontaktēties. Es pat atvainojos vēl reiz gan viņam, gan viņa māsai un nosolījos viņai vairs pat pirkstu nepiedurt. Meisons ir pavisam labs un saprotošs cilvēks, tāpēc ātri vien padevās un piedeva man.

- Pēc piecpadsmit minūtēm būšu pie tavas mājas. Ceru, ka tev ir daudz alus.- norēju klausulē, tiklīdz draugs bija pacēlis.

- Wouh, vecīt, pagaidi! Es vēl nemaz neesmu mājās, tik tikko tikai beidzās stundas.- Meisons iesmējās.

- Es pagaidīšu tevi.- atteicu.

- Kas noticis?- ieskanējās man jau tik ļoti pazīstamā līdzjūtīgā balss, kas mani tik ļoti kaitināja.

- Tā nav tava darīšana!- es nikni nošņācu, un Meisons smagi nopūtās.

- Labi, gaidi mani, centīšos pēc iespējas ātrāk.- draugs vīlies noteica un atvienoja zvanu.
Es aizsviedu telefonu kaut kur uz aizmugurējiem sēdekļiem, un palielināju savu braukšanas ātrumu. Vienu pēc otras, es apdzinu uz ceļa esošās mašīnas un pie Meisona mājas nonācu nevis piecpadsmit, bet septiņās minūtēs. Kad mašīnas motors apklusa, visapkārt iestājās nāvējošs klusums, neatstājot man citas izvēles iespējas, kā tikai domāt par to sasodīti skaisto meiteni. Bet tas nebija tikai ārējais skaistums, es pirmo reizi meitenē saskatīju kaut ko vairāk par smuku sejiņu un seksīgu ķermeni. Neapšaubāmi, ar tādu ķermeni kāds ir Alisei, visi vīrieši varētu palikt traki, taču viņā slēpās kaut kas vēl dziļāks un es tik ļoti gribēju uzzināt, kas tieši.
Viņa bija tik trausla, tik pareiza, tik nevainīga, taču tajā pašā laikā viņā bija kaut kas tik ļoti kaujeniecisks, pievelkošs, ka tas mani padarīja traku. Es jutos kā nonācis atkal savos pusaudžu gados, kad mani hormoni trakoja.
Pēkšņi mani pārņēma pavisam liela vēlme sākt dauzīt savu galvu pret stūri. Taču no manas vēlmes, mani atturēja tikko piebraukusī Meisona mašīna. Viņš izkāpa no tās un es darīju tāpat.

***

- Vai tu beidzot izstāstīsi man to, kas tevi tik ļoti nomāc? Tu galīgi neesi savā ādā! Šajās četrās stundās, ko esi te pavadījis, tu esi pateicis ja labi divus vārdus. Kas notiek, vecīt?- Meisons vairs neizturēja manu klusēšanu un skaļi nolicis savu alus pudeli uz galda, ierunājās.
Patiesība bija tāda, ka visas šīs stundas man pa galvu maisījās tikai un vienīgi Viņa..
Pat ar cerībām lolotais alus, nespēja manas domas aizdzīt vai pat nedaudz aizkavēt no domāšanas par viņu.

- Alise.- es klusi atbildēju un iedzēru lielu malku no savas alus pudeles. Meisonam bija tik ļoti sūdīgs alus, taču man īsti nebija vēlmes protestēt.

- Kas tāds?- draugs sarauca pieri, un bija pavisam manāmi pārsteigts par manu atbildi.

- Tā ir meitene?- Meisons kā tāds idiots jautāja.
Jebkurā citā situācijā es būtu vienkārši nīgri nošņācis, ka ne jau puisis, bet ne šoreiz.

- Un vēl kāda..- es nopūtos un sajutu, ka mana balss atkal ir mainījusies. Es ātri nokrekšķinājos un iedzēru vēl.

- Pag! Kas pie velna te notiek?- Meisons bija šokā, bet viņš tāds nebija vienīgais, arī es cīnījos pats ar sevi, lai kaut mazliet saprastu notiekošo.

- Es nezinu, vecīt. Viņa vienkārši ir tik ļoti atšķirīga. Es nekad neesmu redzējis tādu meiteni.- es atzinos un klusībā cerēju, ka draugs aizvērsies un vairs man neko nejautās.

- Kas viņa tāda ir?- skaļi norijis siekalas, viņš jautāja.

- Patiesībā viņa dzīvo manu senču mājā ar savu ģimeni.- es negribīgi atbildēju.

- Kā lūdzu?- likās, ka Meisons tūlīt izspļaus savu alu uz sava pelēkā istabas paklāja.

- Tad kur ir problēma? Visi vārti tev ir vaļā, diez vai viņa tev spēs atteikt!- Meisons uzsita man pa plecu un pēkšņi mani pārņēma apskaidrība.

- Bet.. es negribu viņu tikai paņemt priekšā. Protams, to es arī gribu, taču es gribu viņu iepazīt. Es gribu zināt viņas mīļāko krāsu, es gribu zināt viņas bērnību, viņas noslēpumus, hobijus, sapņus. Es gribu viņu iepazīt.. Vecīt, man nav ne jausmas, kas ar mani notiek!- runājot, es noliku pudeli uz mazā stikla galdiņa, un ar rokām satvēru savu galvu.

- Man arī nav ne jausmas. Šis nav tas pats Eidens Smits, ko es pazīstu.- Meisons atgāzās atpakaļ dīvāna, vēl aizvien neticēdams tik tikko dzirdētajam.

- Labāk iesaki ko man darīt, savādāk es sajukšu prātā.- es ar izmisuma pilnām acīm paskatījos uz savu vienīgo īsto draugu.

- Kā lai tev pasaka.. Vienkārši pamēģini!- Meisons nopūtās.

- Bet es zinu, ka viņai nepietiks tikai ar vienu vai pāris naktīm.. Es zinu, ka ja es kaut ko mēģināšu uzsākt, es tikai viņu sāpināšu, jo viņa ir no tām meitenēm, kas vēlas attiecības, bet es neesmu gatavs viņai tādas sniegt. Es vienkārši nevaru viņai neko tādu sniegt. Un vēl vairāk es negribu viņu sapināt..- es pateicu skaļi to, kas jau dažas dienas bija malies manā galvā. Tā bija patiesība un vismaz par to es biju pārliecināts. Pat vislielākais idiots saprastu, ka es nevaru sniegt Alisei pat pusi no visa tā, ko viņa vēlas, taču tas tāpat kaut kādā veidā nespēja mani līdz galam atturēt. Es tik ļoti gribēju viņai pieskarties, es gribēju sajust viņas ķermeņa siltumu. Pie velna!

- Tad tiec pāri saviem dzīvnieka principiem!-Meisona balsī ieskanējās niknums.

- Vai arī tu domā turpināt šādi visu savu atlikušo mūžu?- draugs pieklusinājis balsi jautāja, taču man nebija atbildes uz viņa jautājumu.
Es atslīgu atpakaļ viņa neērtajā dīvānā un sapratu, ka mana pudele atkal ir tukša.

- Šis alus ir vienkārši pretīgs. Es došos atpakaļ pie senčiem.- ilgi nedomādams, es teicu un strauji piecēlos, beidzot sajuzdams alkoholu savās asinīs.

- Eiden, tu esi dzēris! Paliec tepat.- Meisona acīs šaudījās uztraukums, kad viņš redzēja, kā es viegli šūpojos, cenšoties atrast līdzsvaru, taču mēs abi zinājām, ka mani atrunāt nebūs iespējams.
Es vairs nevarēju izturēt. Man bija viņa jāsatiek! Man bija vismaz viņa jāredz!
Vairs neteikdams ne vārda, es izgāju no Meisona istabas un pēc tam, pa viņa mājas durvīm.

- Pacenties nenomirt!- es vēl dzirdēju, kā man no muguras atskan Meisona balss, pirms man sejā iesitās vēsais vakara vējš.
Sameklēju savas mašīnas atslēgas un atslēdzu to. Galva mazliet pulsēja, taču es biju pārliecināts, ka tas man nesagādās grūtības braukt. Nebūs jau pirmā reize, kad braucu dzērumā.
Iedarbināju mašīnu un izbraucu no Meisona pagalma. Man nācās daudz mirkšķināt, jo acis īsti negribēja fokusēties uz ceļu. Nepalīdzēja arī tas, ka es no visa spēka centos apspiest savas domas un fantāzijas par Viņu. Es negribēju šādi justies.. Kāpēc šis viss bija tik grūti?
Taču, lai kā es censtos, vienu es pavisam noteikti vairs nespēju noliegt.. Es gribu viņu iegūt.. Es gribu, lai viņa ir mana, tikai mana!

- - -

Ak, vai.. divas daļas vienā dienā? Varbūt tev tikko radās jautājums par to, vai tu gadījumā nesapņo.. hehe.
Izskatījās, ka jums interesēja beidzot tikt Eidena galvā un kaut mazliet izprast viņu, un godīgi sakot, man arī! Phe.
Ceru, ka izbaudījāt šo nodaļiņu.
Kas notiks tālāk, pēc jūsu domām?..

Ū, kā arī! Ja kādai no jums kaut kad ir vēlme pačatot ar mani, gandrīz par jebko, tad droši, un pat lūdzams, uzrakstiet man tepat wattpada messages, un ja mūsu čati ieilgs, tad varēsim pāriet uz instagramu. Man vienkārši šobrīd ir uznācis kaut kāds periods, ka es gribu iepazīt jaunus cilvēkus, un iepazīt savus lasītājus man liekas dikti stilīgi.  :)

Cerēsim, ka nelikšu jums ilgi gaidīt līdz nākamajai nodaļai.
Mīlu! <3