Vairāk Nekā Kaimiņi

24.Nodaļa

Es biju lieliski pavadījusi vakaru kopā ar Heizelas ģimeni. Mēs cepām cepumus, kamēr Heizelas mamma bija uzslēgusi dziesmas, kuras mēs visi zinājām, tāpēc mēs dziedājām un dejojām līdz. Heizelas tētis izdomāja pat sākt cīņu ar miltiem.
Kad cepumi bija izcepti, mēs uztaisījām kakao un devāmies uz dīvānu, lai skatītos kādu multeni.
Es pavadīju patiešām burvīgu vakaru, un lai gan es mīlu savu ģimeni, Heizelas ģimene ir gandrīz pat foršāka par manējo.
Vakara gaitā domas par Eidenu bija palēnām izzudušas, taču tagad, no rīta, tas ir viss, par ko es varēju padomāt. Mani tracināja tas, ka domas, kas bija aizsākušās jau pāris dienas atpakaļ, nu vairs nebija iespējams ignorēt. Es biju sākusi gribēt viņu visos iespējamos veidos, un es nesapratu, kas ar mani bija noticis. Un es tik ļoti viņu gribēju redzēt..
Un es sapratu, ka ir jau par vēlu un atpakaļceļa vairs nav.

Es gulēju Heizelas istabā uz matrača, bija agrs, taču miegs nenāca pat tuvu manām domām. Heizela vēl klusi šņākuļoja, bet visa pārējā māja bija klusa. Pat viņas brālis ar saviem draugiem biju apklusuši, kaut gan viņi bija bļaustījušies līdz pat četriem rītā.

Es paliecos, lai aizsniegtu savu telefonu. Neizprotama vēlme un cerība uzliesmoja manā ķermenī, kamēr es to slēdzu iekšā, taču pamanot to, ka man nav nevienas ziņas no Eidena, cerības tika sagrautas tajā pašā brīdī.

Protams, ka man nav īsziņu no Eidena!

Es pavadīju vēl stundu, cīnoties ar savām domām, kad Heizela visbeidzot pamodās un mēs abas devāmies sākt savu dienu. Mēs uz maiņām iegājām dušā un tad devāmies uz virtuvi, lai pagatavotu brokastis. Drīz vien mums pievienojās viņas vecāki, un brokastu gatavošana atkal izvērtās par vienu no jaukākajiem brīžiem manā dzīvē.

Pēc brokastīm, es saņēmu visu savu drosmi un uzrakstīju Eidenam, ka esmu gatava doties mājās. Ārā bija brīnišķīgs laiks, tāpēc mēs ar Heizelu paņēmām zemenes un devāmies ārā. Viņa zālē noklāja segu, pēc tam atnesa žurnālus. Tā mēs pavadījām kādu pustundu, kad es jau sāku palikt mazliet uztraukusies, jo no Eidena nebija nekādas atbildes.
Varbūt viņš vienkārši vēl guļ.

- Paklau, mani vecāki drīz brauks uz centru, viņi var tevi aizvest.- Heizela, pamanījusi manu izmisumu, ieteica.

- Nē, nē! Es zinu, ka viņš atbildēs.- es izspiedu mazu smaidu, un Heizela ar to samierinājās.

- Es viņam dodu stundu, lai tev atbildētu.- viņa vēl noburkšķēja un tad pievērsās savam žurnālam.

Nākamās stundas laikā es biju aizsūtījusi Eidenam tik daudz īsziņu, ka diez vai kāds to vispār varētu saskaitīt. Taču ar katru īsziņu, es padevos aizvien vairāk un es apzinājos realitāti.
Eidens bija mani piečakarējis..

- Ah, beidz gruzīties. Tas čalis ir seksīgs, bet kretīns.- draudzene aplika savu roku ap maniem pleciem un virzīja mani uz viņas mājas pusi. Izdzirdot viņas pieņēmumu, es nezināju vai man smieties, vai raudāt.

Es biju vīlusies, nenoliedzami, taču varbūt ne tik ļoti sāpināta. Man prāts centās man ieskaidrot, ka varbūt puisim kaut kas ir atgadījies, un viņš nevarēja man atbraukt pakaļ kā bija solījis. Es vienkārši ļoti gribēju tam ticēt.

- Mamm? Tēt?- kad mēs bijām iegājušas mājā, Heizela iesaucās, taču nesaņēma nekādu atbildi.

- Ak, nē. Izskatās, ka viņi jau ir devušies prom.- meitene izskatījās izmisusi, un es mazliet pasmaidīju, lai mazinātu viņas uztraukumu.

- Būs jau labi. Es varu aiziet ar kājām.- es uzsmaidīju viņai vēlreiz, taču meitene tikai iešķieba savu galvu.

Pēkšņi no virtuves atskanēja rīboņa. Izklausījās, ka kāds neatlaidīgi pārbauda visus skapīšus, cenšoties atrast meklēto.