Vairāk Nekā Kaimiņi

3.Nodaļa

- Dereks -

Alises P.O.V.
Bija pagājusi nedēļa kopš pirmā rēķina, ko nespējām apmaksāt. Bija sestdienas rīts un mamma pirmo reizi šajā nedēļā bija uztaisījusi brokastis, par ko es biju pārsteigta, bet patīkami pārsteigta, protams.
Pēc brokastīm, es apsēdos mīkstajā krēslā ar grāmatu un kafijas krūzi pie rokas. Tētis nolīda savā kabinetā, brālis uzgāja augšā, bet mamma apsēdās man blakus ar žurnālu.
Piepeši atskanēja trīs saraustīti, bet droši klauvējieni pie ārdurvīm. Es pacēlu acis no grāmatas un neizpratnē paskatījos uz mammu. Viņa paraustīja plecus.
- Es nevienu negaidu!- mamma klusi teica un vēlreiz paraustīja plecus.
- Vai vari aiziet apskatīties kas tur ir?- mamma nedroši man vaicāja un es varēju saskatīt viņas acīs izbīli. Biju par simts procentiem pārliecināta, ka viņa baidās no tā paša, no kā es Es pamāju un piecēlos. Kad biju pie durvīm, vispirms dziļi ievilku elpu un tikai tad lēnām atvēru durvis. Manā priekšā stāvēja, garš, bet drukns vīrietis, kaut kur ap 40, ar mazu bārdiņu un ieveidotiem matiem. Iepletu acis, tomēr saņēmos un uzrunāju pirmā šo vīrieti.
- Kas jūs esat?- es jautāju un vīrietis manā priekšā izplūda smieklos. Es biju nobijusies, man likās, ka šis vīrietis ir parādu piedzinējs un ir atnācis atņemt mums mēbeles. Tomēr viņa smiešanās bija mani apmulsinājusi.
- Dereks Smits.- vīrietis sniedza roku, bet es atbildēju tikai ar acu izbolīšanu.
- Nu, labi,- viņš paraustīja plecus,- vai tu vari tad vismaz pasaukt savu mammu vai tēti?- šis Dereks ar smaidu sejā visbeidzot jautāja un, kad es jau biju gatava saukt mammu, viņa izvirpuļoja no virtuves un ieraugot Dereku mūsu durvīs, viņas seja atplauka smaidā! Es sajutos mazliet nokaunējusies. Noliecu galvu un atkāpos no durvīm.
- Derek!- mamma iesaucās un ieaicināja Smita kungu iekšā.
- Veronika, prieks tevi satikt!- Dereks smaidot teica un apskāva manu mammu.
- Un šī ir Alise, vai ne? Mazā Alisīte, kuru es pēdējo reizi redzēju, kad viņai bija kādi trīs gadi?- jutu Smita kunga skatienu pievērstu man un sakautrējos vēl vairāk, tomēr saņēmos un pasmaidīju, jo jau tā nebiju izturējusies īpaši jauki pret šo ģimenes draugu iepriekš.
- Nu, laiks nestāv uz vietas, Deks! Abiem ar Taileru ir jau 17.- mamma atbildēja un no kabineta, ar brillēm uz acīm iznāca arī tētis.
- Stīven, veco zēn!- Smita kungs iesaucās un sarokojās ar manu tēti, kurš vēl bija pilnīgā nesaprašānā un šoka pārņemts.
- Deks, vai tas tiešām esi tu, vecīt?- pēkšņi viņš jautāja un arī viņa seju rotāja smaids. Izskatījās, ka Dereks, nu jau ir aizmirsis manu mammu un visa viņa uzmanība ir vērsta uz manu tēti. Mamma pienāca pie manis un aplika savu roku man ap pleciem, kamēr tētis ar Smita kungu turpināja sarunāties turpat priekšnamā.
- Tētis ar Dereku bija nešķirami draugi skolas un koledžas laikā, bet mēs tagad nebijām viņu redzējuši veselu mūžību.- mamma čukstēja un es pamāju. Arī Tailers bija izdzirdējis abu vīriešu skaļos smieklus un bija nonācis lejā. Viņš klusēja, tikai uzkrītoši skatījās uz Dereku, it kā censtos savā prātā sazīmēt kādu pazīstamu vaibstu.
- Man ir problēmas, Stīvij!- visbeidzot Smita kungs teica un mēs visi pievērsām savu uzmanību viņam.
- Vai, mums arī!- tētis atbildēja un Smita kungs pagrieza galvu sāņus. Tad abi vīrieši devās apsēsties pie dzīvojamā istabas galda, kur mēs parasti ēdam, ja mums ir ciemiņi. Mamma devās viņiem piebeidroties, bet pirms tam pamāja ar roku arī man un Taileram. Es diezgan skaļi noriju siekalas, tomēr sekoju mammai, negribīgi, bet sekoju. Tailers gan vēl kavējās trepēs, bet drīz vien it kā attapies viņš sekoja man un mammai pie galda.
- Kurš sāks pirmais?- Smita kungs skaļi iesaucās, it kā izbļaujot joku, kad mēs visi bijām sasēdušies, un atkal pievērsuši savu uzmanību viņam.
Tētis nopūtās un tad sērīgi iesmējās. Smita kungs iedunkāja viņa plecu.
- Vecīt, kas vainas? Vai tad ir tik slikti?- viņš jautāja un tētis pamāja.
- Nu, es esmu pati uzmanība!- Dereks teica. Mēs arī bijām.
- Izskatās, ka drīz vien mums nāksies palikt uz ielas, jo mums ir lielas problēmas darbā un godīgi sakot, cauras kabatas, nav vairs pat neviena lieka graša.- tētis runāja un man to izdzirdot šādi, aizsitās elpa. Smita kungs iepleta acis pēc tam, kad tētis bija pabeidzis runāt. Viņš nopūtās un visbeidzot mierīgi atbildēja: "Manas problēmas ir ļoti saistītas ar to, ka man vajag jūsu palīdzību, bet kā advokātiem."
- Bet tas laikam nebūs vairs iespējams!- mamma ierunājās.
- Es varu jums palīdzēt atjaunot jūsu biroju. Man ir lieka naudiņa, ko esmu gatavs ieguldīt jūsu biroja atjaunošanā, tikai tad jums ir jāapsola, ka esat gatavi man palīdzēt!- Lai gan Smita kungs neteica ar ko viņam ir vajadzīga palīdzība, es sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti nopietns.
- Un es te tā padomāju. Mana māja ir pietiekami liela vēl vienai ģimenei. Vienīgais jums būtu jāmaksā pašiem par saviem izdevumiem, protams, tas ir kā, piemēram, pārtiku, jo elektrību maksāsim mēs. Bet pirms jūs sākat atkal gūt peļņu, kaut ko sadomāsim, es par visu parūpēšos.- pēc ilga klusuma brīža Smita kungs skaļi iesaucās, liekot mums visiem sarauties. Mamma ieklepojās, tētis sarosījās un es sastingu. Nevēlējos ievākties kaut kur citur!
Pats Smita kungs staroja no prieka par tikko burtiski izbļauto piedāvājumu, tomēr pamanījis, ka mēs turpinam klusēt, viņš mazliet sašļuka.
Varēju redzēt kā tētim domājot daudz stiprāk pulsē deniņi.
- Protams, ja jums ir vajadzīgs laiks, lai apdomātos...- Smita kungs iesāka teikt, bet tika pārtraukts.
- Nē!- mans tētis iebļāvās un mēs pārējie salecāmies, - tieši laika mums vairs nav!- noklusinājis savu balsi viņš teica un Smita kungs sasita plaukstas. Es saskatījos ar mammu un varēju redzēt, ka arī viņa nevēlas pamest šo māju. Veltīju izmisīgu skatienu gan viņai, gan tētim.
- Bet...- viņa iesāka teikt, mazliet šņukstot.
- Nekādus bet. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.- tētis pievērsis savus skatienus mums ar mammu, klusi teica un es pēkšņi pamāju. Tad apdomājos un pamāju vēlreiz. Tētis pasmaidīja.
- Tētim ir taisnība!- pēkšņi ierunājās Tailers, kurš bija visu šo laiku klusējis. Arī es sapratu, ka šī patiešām ir mūsu vienīgā iespēja, ja nevēlamies pārcelties uz citu štatu.
Visbeidzot arī mamma piekrita. Smita kungs izskatījās ļoti apmierināts.
- Es pateikšu mājkalpotājām cītīgi iztīrīt jūsu stāvu un jūs esat laipni gaidīti jau no rītdienas.- esot pie durvīm Smita kungs teica mammai un tētim. Abi piespiedušies viens otram klāt pamāja, bet neviens no viņiem neizskatījās laimīgs, atšķirībā no Smita kunga, jo viņš zināja, ka Andersoni taču viņam palīdzēs un viņš tiks vaļā no savām problēmām.

Sestdiena un es esmu atpakaļ kā jau solīts! Ceru, ka izbaudījāt!
Mīlu, mīlu. :)