Vairāk Nekā Kaimiņi

32.Nodaļa

varbūt būtu vērts izlasīt kādas trīs iepriekšējās daļas, lai atsvaidzinātu atmiņu :)

Saģērbusies treniņbiksēs un džemperī, ar kapuci uz galvas, es atstāju savu istabu, izejot tumšajos un klusajos mājas gaiteņos, vēlāk tikpat tumšajā naktī.

Bija dzirdams, kā Eidena mašīnas motors mazliet tālāk rūc. Viņš pats jau bija mašīnā un pacietīgi mani gaidīja.

"Apsoli, ka pēc tā, ko es tev pateikšu, tu vismaz centīsies mani saprast." viņa mazliet aizlūzusī balss pieskandināja visu mašīnas salonu. Pat radio nebija ieslēgts. Šis pēkšņais klusums un manāmi jūtamais uztraukums un spriedze, darīja mani nervozu.

"Tu mani biedē." es godīgi atklāju, un smagi nopūtusies, iekārtojos ērtāk sēdeklī.

Visu ceļu man malās pa galvu Eidena teiktais panorāmas ratā, līdz mēs beidzot apstājāmies. Ārā bija tumšs, arī mašīnas gaismas nepalīdzēja, jo viss, ko es redzēju, bija koki.

Visticamāk pamanījis, kā manas acis neizpratnē šaudās apkārt, puisis ierunājās un maigi uzlika savu roku uz manas kājas.

"Neuztraucies, es netaisos tevi te nogalināt! Es tikai gribu tev parādīt vienu ļoti īpašu vietu, kur es kādreiz pavadīju katru dienu pēc skolas." viņa balss bija atkal tāda pati kā parasti, taču viņam trīcēja rokas, pēc kā es varēju saprast, ka nekas nav vēl aizvien nav labi.

Viņš pēkšņi pārliecās man pāri. Mūsu ķermeņi saskārās, gandrīz nemanāmi, taču es sajutu neskaitāmas trīsas. Viņa maigās matu šķipsnas nobrauca man gar vaigu, viņa roka aizskāra manu kāju un vēderu. Eidens, atvēris durvis manā pusē, tūlīt apsēdās atpakaļ savā sēdeklī, un jau pēc sekundes bija ārā, tumšajā naktī.

Kamēr viņš devās atvērt bagāžnieku, es lēni izkāpu no mašīnas un ar sānu atsutējos pret to, kamēr Eidens būs gatavs doties.

Bija dzirdama pūces ūjināšana, zaru lūšana un varbūt ūdens čalas, bet es nebiju par to droša.

Eidens nostājās man blakus ar segām un termosu.

"Ejam?" viņš izstiepa savu plaukstu. Mans prāta kliedza, lai es to ignorēju, jo viņam taču ir bijis tikai jautri ar mani, taču sirds ņēma visroku, un pašai nemanot, mūsu pirksti jau bija cieši savienoti.

Kādu labu laiku mēs gājām pa mežu, tad pļavām, tad atkal mežu. Pāris reizes nomaldījāmies no takas, centāmies izvairīties no celmiem un zariem.

Aizvien vairāk bija dzirdams ūdens un, nu es gan biju pārliecināta par tā esamību.

Jau pavisam drīz mēs bijām iznākuši klajā laukā, kur mēness spīdēja spoži, izgaismojot ūdenskritumu mums priekšā.

"Nu, nē!" es nočukstēju, nespējot noticēt tam, ko redzēju.

Apkārt tam bija lieli akmeņi, mēness izgaismoja ūdens lielās, baltās putas, nakts gaisā ūdens šļakatas atbalsojās vēl vairāk nekā parasti.

"Jā.." puisis man blakus arī nočukstēja.

"Šeit es slēpos no visas pasaules katru dienu pēc skolas, kad biju mazāks." Eidens lēni purināja galvu, it kā cenšoties aizdzīt sāpīgās atmiņas.

Tad puisis noklāja segas, kamēr es piegāju tuvāk, lai iemērktu roku dzidrajā ūdenī. Es pagriezos, lai aplūkotu viņu. Puisi, kuru es mīlēju ar visu savu būtību, puisi, uz kuru biju skatījusies jau miljoniem reižu, taču šķita, ka katrā nākamajā reizē viņš ir kļuvis vēl skaistāks, vēl pievilcīgāks, vēl neticamāks..