Vairāk Nekā Kaimiņi

4.Nodaļa

- Daudz kastes.-

Alises P.O.V.
Mēs neievācāmies Smita kuga mājā ne rītdien, kā viņš pats bija piedāvājis, ne parīt. Arī
aizparīt ne.
Vakaru pēc Dereka negaidītās ierašanās pavadījām savādā klusumā. Es centos pievērsties grāmatai, ko turēju rokās, bet manas domas lidinājās apkārt un nekādīgi nespēja koncentrēties uz lasīšanu. Brālis bija devies uz kārtējo sestdienas tusiņu, tētis bija nolīdis savā kabinetā, bet mamma sēdēja man pretī un kaut ko rakstīja, ik pa brīdim palūkojoties tālumā. Svētdien es tikos ar Heizelu. No rīta izlēmu iziet pastaigāties, jo no mājās notiekošās spriedzes un gaisotnes man likās, ka palieku traka. Es maldījos pa kvartāliem, pa nabadzīgākām ielām, kā arī pa bagāto ļaužu ielām. Līdz es attapos stāvam un klauvējot pie Heizelas durvīm. Bija vienpadsmit no rīta, bet meitene atvēra man durvis tērpusies pidžamā un nepārtraukti žāvājoties. Pagāja kāds brīdis, līdz viņa it kā atmodusies ielaida mani iekšā, kas lika man pasmaidīt. Tad viņa nosvilpojās un pašūpojās uz pirkstgaliem.
- Es nu iešu saģērbties!- mazliet nokaunējusies viņa reica. Es knapi valdot smieklus pamāju ar galvu. Likās, ka Heizela nav vienīgā, kura tikko bija pamodusies. Viņas mamma vēl halātā gatavoja brokastis, Heizelas tētis saskrējās ar meitu kāpņu pašā vidū. Viņš bija ģērbies sporta biksēs, pelēkā kreklā un zaķu čībās. Viņš nokāpa lejā, berzējot acis, tad pamāja man. Heizelas mamma arī pamanījusi mani, atplauka smaidā. Viņa vienmēr priecājās mani ieraugot. Es devos uz virtuvi un pa ceļam pabužināju Heizelas četrgadīgās māsas, Lilijas blondo, sprogaino galviņu. Viņa noņurdēja, bet turpināja skatīties tālāk savas multenes, kas gāja pa televizoru. Es apsēdos pie letes un palūkojos uz Heizelas mammu. Viņa pašlaik rosījās ap pannām, no kurām dievīgi smaržoja gatavotais ēdiens.
- Vai jums ir kāds mājas darbs vai tests, kam jāgatavojas?- viņa centās pārkliegt eļļas sprakšķēša uz pannas.
- Nē, es atnācu tāpat vien ciemos.- paraustot plecus,atbildēju.
- Nu, mums parasti tā nav, vienkārši svētdienas ir vienīgās dienas nedēļā, kad mēs visi varam patiešām izgulēties!- viņa ar sārtiem vaigiem turpināja runāt un es izbolīju acis.
- Beidz taču!- es paķēru dvieli, kas atradās uz letes malas un sviedu ar to viņai. Abas sākām smieties. Tad arī no trepēm atskanēja pašas Heizelas soļi un drīz vien mēs visi sasēdāmies ap galdu. Heizelas mamma vienmēr bija gatavojusi pasaulē labākos ēdienus un takā es veselu nedēļu nebiju baudījusi normālas brokastis, kur nu vēl runājot par brokastošanu kopā, es sajutos pārlaimīga sev priekšā redzot pankūku šķīvi, blakus šokolādes, kļavu sīrupa un karameļu mērces, vēl mazliet tālāk olu un visbeidzot bekona šķīvjus. No sākuma ēdām klusām, tad Heizelas tētis uzrunāja mani un vaicāja man par mācībām un kārtējo reizi ķircināja mani par to, vai tad es beidzot esmu dabūjusi kādu vīrišķi.
- Frenk!- tajā pašā mirklī atskanēja Heizelas mammas spiedzoša balss un viņa zem galda iespēra savam vīram. Mēs es ar Heizelu izplūdām smieklos. Lai gan jautājums bija tieši vietā, jo man 17 gados nav bijušas tieši nevienas attiecības. Mans pirmais skūpsts bija ceturtajā klasē, stulbas spēles dēļ. Mans pirmais un laikam arī vienīgais. Heizela man jau ir piekladzinājusi pilnu galvu ar to, ka man varbūt vienkārši vajag pārmaiņas kā, piemēram, jaunu frizūru, lai puiši man pievērstu uzmanību, jo neviens pretējā dzimuma pārstāvis nekad nav skatījies uz mani ilgāk par trīs sekundēm. Laikam es viņiem vienkārši biju neredzama. Vai drīzāk neinteresanta. Es vienmēr biju klusa, tik pat kā neizgāju no mājas, neiesaistījos nekādos skolas pasākumos, ne ārpuskolas ballītēs, arī īsti nemeklēju citus draugus. Man bija Heizela un man ar viņu pietika. Es gan nezināju vai man visu mūžu pietiks tikai ar viņu, tomēr pagaidām viss bija ļoti labi tā kā ir.
Tad es un Lilija, mēs ieslīgām sarunā par Disneja multenēm. Visbeidzot es palīdzēju Heizelas mammai novākt galdu un, tad ar Heizelu devos uz augšstāvu, uz viņas istabu. Izstāstīju viņai pilnigi visu, ko zināju un jutu. Heizela klausījās pavisam uzmanīgi, tikai beigās, kad es pateicu par Smita kunga piedāvājumu ievākties pie viņiem, kas tika akceptēts, tad viņa sasita plaukstas un iespiedzās.
- Tas taču ir brīnišķīgi!- viņa atgāzusies gultā un salikusi rokas aiz galvas, teica.
- Heizel! Kā tu nesaproti?- es iekliedzos.
- Nu, labi, protams, ir sūdīgi izvākties no ūķa, kurā esi dzīvojis pilnus 17 gadus, tomēr, muļķīt, tu nesaproti, kas tevi sagaida.- viņa ar aizvērtām acīm, it kā sapņojot teica un es iešķiebu galvu.
- Un kas tad mani tāds sagaida?- es jautāju. Draudzene piecēlās pussēdus un uzmeta man vīlušos skatienu.
- Tā biznesmeņa māju esmu redzējusi gan pa televizoru, gan avīzēs. Alī, tā ir gandrīz tikpat milzīga pils, ar vārtiem un tādām lietām. Tad diviem ceļiem, nobērtiem ar akmeņiem starp kuriem ir strūklaka. Pa labi, nedaudz tālāk ir briesmīgi skaists mežs, tas ir tik gaišs un tajā kaut kur esot arī ūdenskritums, tā vismaz runā. Neviens cits tajā mežā nedrīkst ieiet, tas pieder Smitiem. Aiz mājas ir milzīgs baseins un tenisa korti, Smitu ģimene mīl spēlēt tenisu, starp citu!- Heizela runāja un no viņas sajūsma plūda aumaļām.
Kad biju gribējusi jautāt par Smitu ģimeni kaut ko vairāk, piemēram cik bērnu viņam ir, ja vispār ir, mans telefons, manā džinsu kabatā sāka vibrēt, ziņojot par zvanu. Es nopūtusies pacēlu un izdzirdēju ļoti skaļu Tailera balsi. Viņš bija lūdzis man aizbraukt viņam pakaļ ar tēta mašīnu, jo viņš tā arī nebija atgriezies mājās šonakt, visdrīzāk pohas neļāva. Es paklausīju un atvadījusies no Heizelas un viņas ģimenes, devos atpakaļ uz mājām, lai ar tēta mašīnu dotos pakaļ brālim. Tad nodomāju, ka visticamāk Smita kungam bērnu nav, ja būtu viņš taču tos būtu pieminējis.
Tālākā nedēļa aizritēja diezgan šausmīgi un saspringti. Vecāki ielika internetā paziņojumu, ka mēs pārdodam šo māju. Trešdien to apskatīt ieradās, kāds angļu pāris no Londonas, jauna sieviete un jauns vīrietis. Es biju skolā un, kad atnācu mājās, pāris jau spieda roku ar maniem vecākiem un es sapratu, ka viņi bija vienojušies. Pēc tam, pie vakariņu galda mamma pateica, ka mums ir jāsāk kravāt savas mantas. Pēc vakariņām visi devāmies uz pagrabu pēc kartona kastēm. Es sanesu uz savu istabu 10, bet tas izrādījās daudz par maz un, kad es cik vien spēka centos iestūķēt vēl pēdējo grāmatu no sava grāmatu plaukta vienā no tām, izplūdu asarās, jo man tas neizdevās. Savācos un vēlreiz atkārtoju sev, ka citu variantu nav. Pēc grāmatām, savācu visu no plauktiņiem, kas atradās virs rakstāmgalda, tad galda atvilknes. Novācu arī dekorācijas un savus zīmējumus. Aizlīmēju kastes un ar marķieri tām sānos uzrakstīju, to saturu. Tajā vakarā viss šķita ļoti strauji maināmies.
Piektdienas rītā mums visiem nācās celties jau piecos no rīta, jo kravas mašīna ieradās tieši 5:30, lai sapakotu mēbeles, ko vēlējāmies ņemt līdz, bet tādu nebija daudz, jo Smita kungs bija zvanījis un teicis, ka viņa sieva esot jau mums trijiem sagādājusi mēbeles, par ko es noskumu, bet varbūt bija vajadzīgas arī kādas pārmaiņas šajā ziņā. Pa to pustundu es iztīrīju arī savu skapi, un atstāju vienīgo to, ko vilkšu mugurā. Divi vīrieši iebrauca mūsu piebraucamajā ceļā un savāca mūsu kastes un aizbrauca, lai nogādātu tās Smita kunga mājās jeb arī mūsu jaunajās mājās un pēc viņa pavēles, lai nogādātu tās arī mūsu istabās.
Devos uz skolu un izskatījos tā it kā nekas nebūtu noticis, tomēr viss bija mainījies. Un mani biedēja pārmaiņas. Es labprātāk kavējos pie vecajām, jau pārbaudītām lietām un vērtībām, nekā izmēģinu ko jaunu, tomēr šoreiz man nebija variantu. Es nebiju gatava šīm pārmaiņām, tomēr man bija jācenšas un visā šajā jāatrod zelta maliņa!

Nodaļa mazliet ātrāk. Priecīgus Ziemassvētkus, saules, nosviniet tā kārtīgi. :)
Ko jūs domājat par šo nodaļiņu? Huh? <3