Vairāk Nekā Kaimiņi

6.Nodaļa

- Baltā pils -
Alises P.O.V.

Manam skatienam pavērās neaizmirstama aina. Vai tiešām šeit dzīvo normāli cilvēki? Vai šeit vispār normāla dzīve var pastāvēt? Dzirdēju kā arī mamma man aiz muguras noelšas. Mums priekšā, telpas pašā galā bija milzīgas, baltas kāpnes ar skaisti izstrādatām margām. Uz sienām aiz trepēm atradās milzīgi logi, atsedzot burvīgu skatu uz mājas pagalmu. Pati priekštelpa un telpa līdz trepēm mirdzēja un laistījās no tīrības un pirmajā brīdī pat spiedās acīs no tā cik viss bija spožs un balts! Griestos pa vidu diezgan vientuļi karājās milzu lustra, kas saskaroties ar sauli uz pretējās sienas radīja saules zaķīšus. Lai gan man būtu jābūt kā sasalušai un iemietai zemē vai varbūt man vajadzētu baidīties, krist panikā, bet patiesībā es jutos brīvi. Tik brīvi, ka vēlējos un biju gatava skriet ķerstīt tos mazos saules zaķīšus, kas it kā ķircinot mani, lēkāja pa sienu.
Uz sienas mums pa kreisi atradās vairākas gleznas rindā. Tās visas bija īsti mākslinieku orģināli nevis kopijas vai plaģiāti. Bija tāda sajūta, ka mēs visi četri stāvam tur un apbrīnojam tikai mazāko daļu no mājas jau veselu mūžību. Laikam arī Elena bija sajutusi to pašu, tāpēc smaidošā sieviete sasita plaukstas.
- Es zinu, ka jūs gan jau vēlaties uzreiz doties apskatīt tieši stāvu, kur dzīvosiet jūs, bet man padomā ir citi plāni un takā jūs tagad esat manā varā, tad jums nekas cits neatliks kā vien man sekot!- Elena preicīgā tonī kā arī mazliet ķircinošā
teica un devās mazliet uz priekšu, tad uzreiz pa kreisi. Šajā lielajā telpā bija diezgan daudz tādu durvju caurumu bez pašām durvīm, kas veda uz kādu citu telpu.
- Šī ir atpūtas telpa. Parasti mēs to īsti neizmantojam.- Smita kundze ar roku norādīja uz telpu lielumā kā trīs manas vecās istabas ar dīvānu, klubkrēsliem, televizoru, lielu logu, grāmatplauktu pilnu ar grāmatām.
- Ā, tā taču tagad varēs būt jūsu atpūtas telpa!- Elena atkārtoti sasita plaukstas. Tālāk viņa mums parādīja virtuvi, kas godīgi sakot bija mūsu visa apakšējā stāva lielumā. Arī, protams, baltos toņos, ļoti gaiša, bet mazliet nekārtīga. Elena to skaidroja kā to, ka ēst gatavošana ir viņas vismīļākais hobijs un, ka viņa vienmēr gatavo pati, kaut gan viņiem ir gan pavāri, gan, protams, apkopējas. Tad viņa parādīja arī savu atpūtas telpu. Devāmies uz otru sienas pusi. Tur atradās šausmonīgi milzīga bibliotēka, lielākā kāda es biju redzējusi. Mana sajūsma tikai auga un auga. Un sienas galā bija istaba ar durvīm, tāpat kā bibliotēkai, kurā atradās balts flīģelis un stūros bija novietotas divas ģitāras, čells un vijole. Es vēlējos pajautāt vai Elena spēlē visus šos instrumentus, bet tam neatlika laika, jo mēs tikām aizrauti uz telpas galu, aiz trepēm, pie lielajiem logiem.
- Tur mēs spēlejam tenisu, tur ir baseins un sauļošanās krēsli, tad tur ir mežš un visbeidzot mūsu nesen uzbūvētais brīnums, terase, kur vasarās parasti brokastojam.- Elena runāja un ar roku rādīja līdz.
- Ā, tepat ir arī trenežieru zāle, tikai tā ir mazliet vairāk pagrabstāvā.- viņa norādīja mums pa kreisi stūrī durvis, kuras tūlīt devās attaisīt, lai mēs redzētu mazas trepes, kas noveda uz zāli. - Tur neiesim, jo nu, man nepatīk sportot.- sieviete iesmējās un mēs sākām kāpt augšā. Te man arī radās pirmais jautājums. Vai tad Smita kungs vēl tik aktīvi vingro, bet var jau būt, ka tā vairs vienkārši netiek izmantota. Kāpnes līkumoja aizvien augstāk un man tas likās kaut kas ļoti fascinējošs.
- Šis ir jūsu stāvs!- kad bijām uzkāpuši uz otro stāvu, Smita kundze teica.
- Tas laikam arī viss mūsu apskatei. Trešais stāvs ir mūsu un puse no mūsu stāva ir arī bēniņi.
- Atļaušu jums iepazīties ar savām jaunajām istabām. Interjeru izvēlējos es!- Elena iedziedājās skanīgā balsī it kā viņas sakāmais būtu dziesma. Tad viņa noplivināja savas garās skropstas un devās atpakaļ lejā. Es aplūkoju mūsu stāvu. Tas bija, protams, ļoti grezns un plašs. Arī ar gleznām uz sienas, kā arī zem mūsu kājām bija mīksts paklājs. Mammas un tēta istaba bija pati pirmā, viņi aiz tās durvīm nozuda paši pirmie un vēl pietam kā mazi bērni, kuri tikko ir dabūjuši jaunas istabas. Teiksim tā, ar neviltotu sajūsmu, kas mani mazliet izbrīnīja. Tailera kastes bija saliktas pie vidējām durvīm, bet manas pie pašām tālākajām, kas atradās stūri. Tajā brīdī nelikās, ka kaut kas vēl labāks vispār varētu notikt ar mani. Starp durvīm bija lielas atstarpes kā arī koridors bija milzīgs, stāvot tā vienā galā es knapi spēju skaskatīt otru galu, kur atradās mana istaba. Es aizgāju līdz galam un pagriezos ar seju pret durvīm. Dziļi ieelpoju un nospiedu rokturi. Tas viegli padevās manam spēkam un vēlmēm, un durvis bez čīkstēšanas atvērās. Es aplūkoju istabu un pēkšņi sāku aiz prieka lēkāt uz vietas. Kaut kā man bija jāizliek visas emocijas, kas bija krājušās jau no paša rīta. Biju domājusi, ka vakarā izraudāšos, tomēr ļoti kļūdījos, jo par raudāšanu pašlaik pat nespēju domāt, varbūt tikai aiz prieka. Turpināju lēkāt un apskatīju mēbeles sīkāk. Telpa bija milzīga, kā jau visas šajā mājā. Pa kreisi bija baltas durvis, kas bija mazliet pavērtas un ļāva man aplūkot lielu vannu, dušas kabīni, podu un izlietni. Tad aiz vannas istabas durvīm bija vēlvienas durvis, tikai bīdāmās. Tajā atradās daudz plaukti un pakaramie. Uz dažiem no tiem jau kaut kas karājās. Es iespiedzos un mana sajūsma kļuva vēl lielāka. Vienmēr biju sapņojusi par iebūvētu skapī, kurā es varētu ieiet, bet tādam vienkārši nebija pieticis vietas! Tagad, kad man tāds ir, es nespēju novaldīt savas emocijas. Tad sekoja balts rakstāmgalds, virs tā mazi plauktiņi, tūlīt aiz galda paliels, plašs logs ar dziļo palodzi. Labajā stūrī, divguļamā gulta. Vēl labajā sānā grāmatplaukts. Vēl arī pie gultas, uz grīdas atradās balts, pūkains paklājs. Sienas krāsa bija gaiši, gaiši zila, gandrīz balta.
Nespējot novērst smaidu no sejas, izkrāmēju pusi no kastēm. Saliku grāmatas grāmatplauktā, vēl dažas lietas plauktiņos virs galda un sakāru pusi no savām drēbēm, tad padevos. Atstāju otru pusi kastes turpat netālu pie durvīm un pati iegāzos lielajā, mīkstajā gultā. Nopūtos un pēkšņi sajutu nogurumu. Nolēmu aizvērt acis tikai uz brītiņu, bet attapos, kad kāds bija uzlicis plaukstu man uz pleca. Es satrūkos un ar miegainām acīm piecēlos pussēdus. Manā priekšā stāvēja smaidoša Smita kundze.
- Tu taču nevēlies nokavēt vakariņas, vai ne tā, jaukumiņ?- viņa jautāja pavisam siltā un patīkamā balsī.
- Nē, protams, ne, Elenas kundze!- es klusi atbildēju un izkāpu no gultas.
- Dieva dēļ, nosauksi mani tā vēl vienu reizi, mazgāsi visā mājā grīdas, Alisīt! Viņa spalgi iesaucās un es izbijos. Nosmīkņāju.
- Labi, es sapratu, Elenas kundze!- es iesaucos un pielekusi kājās aizlaidos no Elenas, kura jau bija gatava mani saņemt ciet. Skrienot pa gaiteni es smējos. Viss bija izvērties daudz labāk nekā es jebkad būtu domājusi. Likās, ka es te pavisam labi iedzīvošos. Godīgi sakot biju iemīlējusies šajā mājā, kaut gan tā var izskatīties un likties kā auksta, cietumam līdzīga ēka, bez nekāda iekšējā siltuma vai burvības!

---

Sestdiena un jauna nodaļa, jo es turu savu doto vārdu. Nu, pārsvarā. Hehe
Šī nebija tik gluži interesanta, jo tikai mājas apskats, tāpēc pavisam drīz publicēšu septīto nodaļu.
Paldies par jūsu uzmanību.