Vairāk Nekā Kaimiņi

27.Nodaļa

  Jau neskaitāmo reizi Eidens bija ielauzies manā istabā bez klauvēšanas. Bija sestdienas pēcpusdiena, es biju gultā halātā un ar dvieli matos, un runāju ar Heizelu pa telefonu.

"Hm, Heiz, man ir ciemiņš!" es iesaucos, pārtraucot draudzenes aizrautīgo runāšanu, un pacēlu savas acis, lai aplūkotu Eidenu. Viņš bija atstutējies pret durvju aili, un viņam rokās bija drēbes, seju rotāja viltīgs smaids.

"Labi, tikai apsoli, ka rīt atzvanīsi un visu atstāstīsi!" Heizela teica un atvienoja zvanu.

"Es domāju, ka mēs varētu taisīties kopā?!" viņa teiktais skanēja kā nedrošs jautājums. Es pasmaidīju.

"Labi." es pamāju ar galvu un viņš atviegloti izelpoja.

Vairs neko nesakot, Eidens devās taisnā ceļā uz manu vannas istabu, pēc brīža es jau varēju dzirdēt to, kā viņš atgriež ūdeni dušā.

Es nošūpoju savu galvu un iesmējos. Bija tik neticami labi redzēt Eidenu vienmēr jautrā noskaņojumā, un es dievināju, ka viņš dažreiz izskatījās nobijies par manu atbildi vai reakciju.

Uzliku lādēties savu telefonu, un izkāpu no gultas, lai paspētu saģērties, kamēr Eidens vēl ir dušā.

"Kā būtu ar to sarkano kleitu?" atskanēja Eidena balss.

"Am, nē!" es atbildēju un netaisījos pārdomāt.
Es nezinu, kāpēc vai kā, tā kleita bija tikusi manā skapī, bet kopš tā brīža, kad Eidens viņu bija pamanījis, tas bija viss, ko viņš gribēja, lai es velku.

Kleita bija sarkana, ar mežģīnēm, super pieguļoša un knapi apsedza manu dibenu.

Es nebrīnījos, kāpēc Eidenam tā varētu tik ļoti patikt. Viņš gan jau bija pieradis meitenes redzēt tikai tādās kleitās, taču es neesmu viena no viņām. Viņam tas bija jau jāsaprot.

Vēl azvien bija dzirdams ūdens un Eidena klusā dungošana dziesmai, kuru es nezināju.
Es nopūtos, un atvēru sava skapja durvis.

Ko gan lai es velku, lai neizskatītos pēc padauzas, bet arī pēc omes ne?

Izņēmu savus garos svārkus, kurus Heizela vienmēr bija apsmējusi, taču tomēr pārdomāju, kad jau spēju dzirdēt nosodījumu no Heizelas, tā it kā viņa būtu šeit kopā ar mani.

Man bija jau apnicis, tāpēc es paņēmu pirmo pakaramo, kuru ieraudzīju un aplūkoju kleitu sev rokās.

Kleita bija mazliet virs ceļa, tumši zaļā krāsā un ar mazu jostiņu. Es pasmaidīju un ātri to uzvilku, jo ūdens vannas istabā bija tikko apstājies. Pēc tam ātri sameklēju savus īsos, melnos zābakus, un biju gandrīz gatava.

Man pat nevajadzēja apgriezties, lai jau zinātu, ka Eidens stāv man aiz muguras.

"Wow! Šī arī ir diezgan laba!" es dzirdēju, kā viņš noelšas, un pagriezos. Puisis stāvēja tikai kāda metra attālumā no manis, ar vienu roku viņš slaucīja savus matus ar dvieli, mugurā viņam bija tikai melni džinsi.

Manas acis, pašai nemanot, bija aizklīdušas pie puiša atsegtā vēdera un rokām. Es dziļi ieelpoju.

Jau nākamajā brīdī, dvielis bija nomests uz zemes, un puiša gandrīz kailais ķermenis piespiests pie manis. Mana elpa aizsitās līdz ar saskaršanos ar sienu, pret kuru Eidens bija mani piespiedis, ieslogot mani starp to un sevi.

Viņa rokas bija uz maniem gurniem, taču jau pēc brīža sāka slīdēt zemāk līdz manam dibenam. Pilnībā aizmirstot par visu, es nešauboties nevienu mirkli, uzliku rokas uz puiša stingrā vēdera. Jutu, kā puisis aiztur elpu.

"Alise.." viņš izdvesa.

Puiša tuvība un pieskārieni darīja mani traku, un deva neiedomājamu drosmi.

Lēnām, taču pārliecināti, es sāku slidināt savas rokas pa puiša vēderu, līdz tās sasniedza viņa džinsu malu. Viņa acis bija aizvērtas un galva mazliet atliekta uz atpakaļu.

Eidena plaukstas atkal bija uz maniem gurniem, kad viņš mani strauji pacēla. Manas kājas automātiski aptinās ap viņu, rokas atrada savu ceļu ap viņa kaklu.

Es nekad nebiju neko tādu darījusi, taču mans ķermenis rīkojās pats no sevis.

Mūsu pieres bija viena pret otru, mēs abi elpojām saraustīti.

Lūdzu noskūpsti mani! ..

Viņš iekoda sev lūpā un paskatījās uz mani ar pavisam jaunu un man nekad neredzētu skatienu, kas lika visām manām iekšām sarauties.

Pēkšņi viņa telefons sāka skaļi zvanīt no viņa kabatas, liekot mums abiem salekties.

"Nu, nē.." Eidens smagi nopūtās un atspieda savu galvu pret sienu. Tad viņš lēnām mani nolaida zemē un izņēma savu telefonu.

Es centos neskatīties uz viņu, centos nedomāt par viņa rokām uz mana ķermeņa, centos nedomāt par viņa skatienu, kas lika manām kājām ļodzīties vai par to, kā viņš bija izrunājis manu vārdu, vai par to, ka viņš mani gandrīz noskūpstīja, vai arī par to, ka es biju redzējusi pacēlumu viņa džinsos un sajutusi to pret savu augšstilbu.

"Meisons." viņš teica un īsi paskatījās uz mani, pirms atbildēja. Es redzēju, ka arī viņa elpošana vēl nebija mierīga.

"Kur pie velna jūs esat?" es dzirdēju. kā Meisons bļauj Eidena ausī.

"Mums bija kaut kas labāks, ko darīt." Eidens iesmējās un piemiedza man ar aci.

Es nezinu, ko es biju gaidījusi, taču pavisam noteikti ne šo.

"Bet mēs tūlīt izbraucam, nemīz!" viņš vēl noteica, pirms ielika telefonu atpakaļ savā bikšu kabatā.

"Gatava?" puisis atkal pievērsās man. Es pamāju.

"Mēs turpināsim, kad tiksim atpakaļ mājās." viņš nočukstēja, pirms satvēra manu plaukstu, savienojot mūsu pirkstus.

- - -

paaaldies par milzīgo atbalstu, ņemot vērā, ka es jūs pametu vasarā un tas ir diezgan ilgs laiks!

šī daļa man aizņēma visu rītu, un es sapratu, ka mana latviešu valoda tagad ir tik slikta.. i cri

anyways, dikti ceru, ka jums patika.
(man ir ļoti laba ideja par to, kas notiks ballītē. hehe)

mīlu :)