Sarkanais Ferrari

#4

Viljams Antess pēc nāves kļuva arvien populārāks. Nu par slepkavību zināja visa Spānija, pat arī tie pensionāri, kuri dien dienā zvilnēja uz dīvāniem ar grāmatām vai laikrakstiem rokās un kuriem mājās nav televīzijas.

– Laura, es tev pāri nedarīšu, – Luiss centās izkausēt ledu starp viņu un Lauru, kad abi pusdienu starpbrīdī izgāja aprunāties skolas parkā.

– Vai tu pazini Viljamu Antesu? – Laura vaicāja tieši un konkrēti jeb bez jebkādām ievadrunām. Viņai bija jāzina vissmalkākās detaļas, lai nonāktu pie šīs slepkavības saistības ar savu tēvu.

– Par viņu esmu dzirdējis, bet kā gan es viņu varēju pazīt, ja šeit esmu labi ja trīs dienas? – Viņš palūkojās uz Lauru tā, it kā tas būtu pašsaprotami.

– Labi, tu viņu nepazini, bet kāpēc tu viens staigāji pa pamestu pludmali? – Laura nelokāmā pārliecībā turpināja puisi izprašņāt.

– Pavisam vienkārši. Es nezināju, ka tā ir slēgta. – Viņš mierīgi atbildēja, bet Laura apklusa, virinādama muti bez skaņas, un uz mirkli atstutējās pret margām. ''Varbūt arī viņš nešāva - šis teikums man pa galvu maļas jau vismaz piecpadsmit minūtes.'' Laura prātoja, ar pirkstu galiem berzēdama sāpošos deniņus.

– Laura, ar tevi vēlas aprunāties policija. – No mugurpuses Laura dzirdēja klases skolotājas Klārkas balsi un spēji sastinga. Viņai šķita, ka sirds pārstājusi pukstēt un asinis vairs neplūst dzīslās.

– Ak, nevienam neziņoji?– Laura čukstus pārmeta, palūkodamās Luisa virzienā. Viņš izskatījās tikpat apjucis kā viņa pati.

– Es varu likt galvu ķīlā, – puisis klusi čukstēja viņai ausī un izpelnījās visai sapīkušu skatienu no skolotājas.

– Klau, tevi jau gaida. – Klārka dusmīgi noteica, stumdama Lauru uz priekšu, tieši direktora kabineta virzienā. Sievietes garie, spici novīlētie nagi durās Laurai mugurā, un viņa sarāvās vēl vairāk.

Klārka pavisam neiecietīgi nopūtās. – Viņiem nav daudz laika.

Laura nervozi palūkojās atpakaļ, vērodama, kā Luisa stāvs attālinās. Salicis rokas kabatās, viņš staigāja no viena gala uz otru.

Meitene nedroši iesoļoja direktora kabinetā. Pie lielā ozolkoka rakstāmgalda vietas bija ieņēmuši šerifs Rodrigess un viņa padotais Moraless. Abi bija tēpuršies uniformās, un tas Laurai vēl
vairāk uzdzina šermuļus. Viņa klusībā cerēja, ka nepaģībs turpat kabinetā.

– Uz Viljama Antesam piederošās dokumentu mapes ir atrasti jūsu pirkstu nospiedumi. Kā to varat izskaidrot? – Rodrigess iesāka, un Laura centās izturēties lietišķi un nepiespiesti, kaut iekšēji plosījās un ārdījās.

"Es taču apskatījos dokumentu, ieraudzīju tēva vārdu un apjukumā pavisam aizmirsu, ka pirkstu nospiedumi ir kaut kā arī jānoslauka!" Laura šokā atskārta un atkrita pret krēsla atzveltni.

Laura nemanāmi sakoda zobus un, daudz nedomādama, pēkšņi izspēra. – Vakar no rīta es gāju viņam pretī un nejauši uzskrēju virsū. Rokās viņam laikam bija kaut kādi dokumenti. Es palīdzēju tos pacelt.

– Tie ir meli. — Šerifa vietnieks ironiski iesmējās, paceldams vienu uzaci, tādejādi radot smieklīgu grimasi. Laura dziļi ievilka elpu un aizvēra acis. Nu ir beigas.

Laura nebija pamanījusi, ka stresā sākusi kodīt lūpu. Viņa nevarēja atklāt, ka viņas tēvs pazina nogalināto un ka viņa vispār bijusi nozieguma vietā.
Tad viņu turētu aizdomās. Vajadzēja izdomāt, ko neitrālu, lai nebūtu jāatzīstas.

– Vai kāds to var apliecināt? – Likumsargs strupi vaicāja, caururbjoši skatīdamies Laurai acīs. Meitene sajutās ļoti neērti un novērsās. Citā situācijā viņa nebūtu melojusi policijai. Bet runa nebija par zādzību vai sīko huligānismu, bet gan par nopietnu, plānotu slepkavību sarkanā ferrari.

– Jā, – Laura nervozi atbildēja, – es viņu pasaukšu.

– Luis, policija vēlas ar tevi runāt. – Meitene pabāza galvu pa durvju spraugu. Par laimi, puisis sēdēja turpat gaitenī un, šķiet, bija gatavs izpalīdzēt. – Vienkārši apstiprini visu, ko es saku. – Viņa čukstēja, un Luiss salūza zem Lauras smagā skatiena.