Sarkanais Ferrari

#12

Ienākdama atpakaļ mājā,  Laura bez vilcināšanās metās uz savu istabu, lai pabeigtu kravāt mantas. Viņa atrāva vaļā kumodes atvilktni, un viņas uzmanību uzreiz piesaistīja turp atstātais nobružātais fotogrāfiju albums. Laura steidzīgi šķirstīja tā lapas, līdz viņas roka apstājas pie bildes, kurā redzama Džoanna, Laura agrā bērnībā un arī viņas tēvs. Viņa cerēja, ka ieraugot šo bildi, Andrea noticēs. Tomēr Laura jau zināja, ka neklāsies viegli, lai tēvu pārliecinātu. Viņa ieslidināja fotogrāfiju mugursomā un mirkli lūkojās sienā.

– Kāpēc tu dosies uz Ņujorku? – Džoanna sašutusi vaicāja, kad Laura nu jau ar koferi nokāpa lejā, lai atsveicinātos un pēcāk dotos prom ar taksometru.

– Es meklēšu savu īsto tēvu. – Laura bija nelokāma savā pārliecībā un uzskatos.

– Viņš neticēs... – Māte noteica, ar rokām saķerdama galvu. Laura smagi nopūtās. Šķita, ka sirds vietā gulst akmens.

– Arī tad, kad parādīšu šo fotogrāfiju? – Viņa aši izvilka no somas bildi un pavicināja to mātei zem degungala.

– Es negribu, lai viņš tevi sāpina... Kā viņš sāpināja mani. – Māte rāmi noteica, satverdama Lauras plaukstas. No tām nestaroja siltums. Tās bija tikpat ledainas kā Džoannas stiklainās acis. Viņa knapi valdījās, lai noturētu asaras. Laura manīja, kā raustas Džoannas kakla muskuļi un cik satraukti un saraustīti cilājas viņas krūtis. Lai nu ko, bet ķermeņa valodu Džoanna nevarēja noslēpt. Viņai nebija vienalga, Laura to juta.

Sievietes bālās, šaurās lūpas bija cieši sakniebtas. Viņa klusēja. Klusums pāršķēla telpu, un pēkšņi Laura izjuta spēcīgu, pat nevaldāmu vēlmi izrauties no šīs mājas.

– Esmu tevī dziļi vīlusies. – Džoanna beidzot noteica, atkāpdamās lēniem soļiem.

– Varbūt es gribu zināt patiesību, pat ja sāpēs. Dzīve bez sāpēm nav dzīve. – Laura turpināja un pagriezās, lai dotos prom. Viņa juta, kā rīklē gulst kamols. Atvadas izrādījās sāpīgākas nekā viņa bija domājusi.

– Lūdzu, uzmanies. Tu taču zini, cik Ņujorkā ir bīstami, – Marks čukstēja, apmeties Laurai ap kaklu, – es pateicu Luisam, lai tevi pieskata.

– Lūkasam, – Laura vainīgi izlaboja.

– Ak, pareizi. – Marks novilka un beidzot izrāvās no māsas skavām.

– Piedod, ka neattaisnoju tavas cerības. – Laura centās runāt tā, lai viņas teiktais neizklausītos indīgi, taču viņa diezgan aizkaitināta. Viņa nevēlējās turēt ļaunu prātu uz māti, kaut dusmas viņā burtiski vai milza ik sekundi. Laura juta, kā pulsē deniņi un kā sirdspuksti atbalsojas mugurā.

– Ej, Lūkass tevi jau gaida. Skumji, ka viņš tev tā meloja. – Džoanna vienaldzīgi piemetināja. Laurai nebija ne jausmas, kā māte zina patiesību, tomēr viņai nebija laika, lai iedziļinātos un viņu izprašņātu.

Vainīgi uzsmaidīdama brālim, Laura atvēra ārdurvis. Taksometrs jau gaidīja pie mājas vārtiem. Tagad nebūs ne miņas no spiedošās atmosfēras - tā Laura nosprieda un devās uz automašīnu.

***

– Neticami, ka tevi tomēr tā palaida. – Lūkass noteica, pašķielēdams Lauras virzienā, un viņa sakoda zobus. Kurā vārdā tad viņu īsti uzrunāt?

– Ko gan tu zini? – Laura mazliet skarbi attrauca, taču tad atskārta, ka izturas diezgan nelaipni un ka viņai vajadzētu to pašu pārjautāt jaukākā balss tonī. Lūkass, vēl joprojām smaidīdams, stūma abu koferus.

Kad abi bija izgājuši lidostas drošības pārbaudi, nodevuši bagāžu, viņi devās uz lidmašīnu. Laura vēl joprojām nesaprata, kā spēja piekrist ar viņu kur doties, vēl jo vairāk pēc tādiem meliem. Viņasprāt, tomēr tam visam bija kāds attaisnojums. Viņai piemita, iespējams, kāda ne pārāk cildināma rakstura īpašība - viņa par daudz uzticējās cilvēkiem un ātri piedeva, aizmirsdama pāridarījumus.

***

Pēc vairākām stundām viņus sveicināja Ņujorkas dzestrais gaiss. Tur bija vēsāks nekā Valensijā. Laura patiesi priecājās, jo viņa nekad nebija bijusi šeit. Bērnībā Amerikas Savienotās valstis viņai šķita sapņu zeme, un to viņa bija redzējusi tikai filmās vai par to lasījusi grāmatās.

Laura cerēja, ka Lūkass viņai parādīs vismaz pāris ievērojamas vietas. Viņu ļoti interesēja vēsture un viss ap to, tāpēc viņa vēlējās izbaudīt šo ceļojumu, nevis tikai sastapties ar cilvēku, kas viņu reiz nodevis...

– Sveicināta manās mājās! – Puisis, izpletis rokas, iesaucās, un Laura juta vaigos iesitamies sārtumu. Viņa zināja - garlaicīgi Ņujorkā nebūs.