Sarkanais Ferrari

#21

– Lūkas! – Laura sauca, mezdamās lejā pa kāpnēm. Viņa bija ieskrējusies un, nejauši aizķērusies aiz Lūkasa sāna, nogāza viņu no kājām, bet pati uzvēlās viņam uz krūtīm. Viņa ieelpoja puiša tik pazīstamo smaržu.

Tomēr viņš tramīgi centās izrauties no Lauras tvēriena.

– Ko tu dari? – Viņš pārsteigts vaicāja. – Aizmirsi, ka tu esi mana māsiņa? – Viņš norūca un nokratīja Lauras roku nost no sava pleca.

– Neesi par to tik pārliecināts, – Laura atkrita viņam blakus uz grīdas. Viņš uz meiteni palūkojās ar sašutušu skatienu.

Lejā pa kāpnēm graciozi soļoja Ketlīna. Viņa veltīja abiem mākslīgu smaidu.

– Es visu dzirdēju. – Laura noteica, stingi skatīdamās Ketlīnai acīs. Sieviete šķita kā izsista no līdzsvara.

– Ko tieši? – Lūkass iejaucās.

– Pajautā viņai pats. – Laura ieteica, un Lūkass piecēlās kājās, demostratīvi noslaucīdams putekļus no biksēm.

– Kas notiek? – Puisis sašutis vaicāja, un Laura pazuda aiz stikla sienas, lai viņi abi noskaidrotu savas attiecības zem četrām acīm. Viņa nevēlējās kļūt par traucēkli šajā atklātības brīdī, tomēr viņa negāja prom. Laura alka dzirdēt, ko Ketlīna teiks. Vai viņa visu noliegs?

– Kas tieši? – Sieviete tēloja, ka nesaprot. Viņa ar delnu aizskāra Lūkasa vaigu, taču viņš nokratīja viņas roku nost, ar acīm nikni skenēdams viņu.

– Pasaki man pati. – Lūkass nošnācās, un Laura caur stiklu manīja, kā nobāl Ketlīnas seja. Zaudēdama savu šarmējošo smaidu, viņa sadrūmusi atspiedās pret kāpņu margām. Patiesība nāks gaismā. Beidzot.

– Lūdzu, runā, – puisis turpināja, un Ketlīna vainīgi ielūkojās dēlam acīs. Laura centās nekustēties, lai neradītu liekas skaņas. Ketlīna bija pelnījusi tādu pļauku, kādu saņēma Lūkass, kad Laura bija uz viņu nikna.

– Andrea nav tavs bioloģiskais tēvs... Līdz ar to jūs ar Lauru neesat radinieki. Saproti taču mani, ja Andrea to uzzinās, viņš mani un arī tevi padzīs kā tādus sētas suņus... – Ketlīna iesāka, vainīgi skatīdamās zemē, un Laura centās mierīgi ieelpot, izelpot, lai apstrādātu tikko iegūto informāciju. Viņš nevar padzīt puisi, kuru audzinājis kā savu dēlu.

– Kurš tev nopirka to ferrari? Andrea. Kurš tev atrada dzīvokli? Viņš. – Lūkasa māte turpināja, un Laura neviļus iesmējās par viņas mantkārību.
Nauda un manta dzīvē nav galvenais. Vai viņa tiešām to nesaprot? Dzīvojot savā perfektajā pasaulītē, viņa pavisam ir zaudējusi realitātes izjūtu.

– Kāpēc tu man meloji visus šos gadus? – Lūkass skumji vaicāja un sagrauts apsēdās uz lieveņa.

– Es baidījos. Es mīlu Andrea. Es nevaru bez viņa dzīvot. Mums tiešām bija stabilas attiecības, vienkārši toreiz tā sanāca... – Ketlīna atzinās. Šoreiz gan Laura sakustējās slēpnī, gandrīz nododama sevi.

– Kurš ir mans tēvs? – Puisis nesalūza un turpināja jautāt. Laura manīja, ka puiša acīs vīd niknums, bailes un skumjas, taču viņa arī redzēja, ka viņš cenšas savaldīties.

– Viljams Antess. – Ketlīna ar riebumu izrunāja šos vārdus un izplūda asarās. Ja atklāj visas kārtis, tad visas...

Puisis atkrita pret sienu, saprazdams, ko tas nozīmē. Antess ir miris. Viņam ir divas pusmāsas un pusbrālis Valensijā. Viņa māte ir mele, bet cilvēks, kas visus šos gadus viņu sponsorējis - tikpat kā svešinieks.

Laurai tas šķita jocīgi, ka Aleksis ir uzaudzis ar viņas tēvu... Reizēm meitene bija iztēlojusies, kā būtu, ja Džoanna būtu kopā ar Andrea. Viņš no rītiem ceptu pankūkas, pēc tam lasītu avīzi pie galda un dzertu kafiju. Tad visi kopā brokastotu. Šīs ilūzijas Laurai bērnībā gāja secen. Bet Lūkass taču ne pie kā nebija vainojams.

– Kāpēc tu ielaidies ar Viljamu, ja tev ar tēvu, tfu, Andrea bija stabilas attiecības!? – No Lūkasa gluži vai strāvoja dusmas.

– Es... nevaru tev to izskaidrot, – Ketlīna skumji noteica, un Laurai mazliet sametās viņas žēl. Viņai pat šķita, ka viņa saprot, par ko sieviete runā.

– Tas nebija gluži labprātīgi. Vēl jo vairāk... Es biju ļoti piedzērusies. – Viņa noteica, un Laura ar būkšķi izvēlās no sava slēpņa.

Lūkass nu apsēdās uz trepēm, paslēpdams seju plaukstās. Viņš labi apjēdza, ka ir bērns, kas nav gaidīts.

– Tu esi labākais, kas ar mani noticis. Lai vai kas. Es nemainītu neko, jo tad nebūtu tevis. Galvu augšā. –Ketlīna noteica un notupās līdzās dēlam. Abi nepievērsa Laurai uzmanību. Vērojot silto saikni starp māti un dēlu, viņai acīs sariesās aizkustinājuma asaras.

– Un tā bilde, kur esat abi ar Viljamu apķērušies? – Laura vainīgi ievaicājās, un abi sašutuši palūkojās uz viņu.

– Tā tika uzņemta tajā vakarā, – Ketlīna atzinās.

– Laura, mēs varam būt kopā! – Lūkass, atbrīvojies no Ketlīnas skavām, piecelās kājās un iesaucās, mezdamies Laurai virsū.

– Vai es sapņoju? – Viņa izdvesa, kad abi ar Lūkasu bija ievēlušies dīvānā. Laura pašķielēja Ketlīnas virzienā. Viņa slaucīja asaras un šoreiz gan patiesi un no sirds smaidīja.

Iespējams, viņa drīz vien pazudīs no šīs mājas un Andrea dzīves kā plēsta. Bet viņa tomēr izvēlējās dēla laimi. Laura prātoja.