Sarkanais Ferrari

#11

– Mums vajag satikties. – Laura brīdinoši noteica, tiklīdz puisis bija pacēlis klausuli. Viņa centās nekliegt, bet šķita, ka viņai tas diez ko nesanāk. Emocijas ņēma virsroku. Laura bija pārliecināta, ka viņš jūt asuma pieskaņu viņas balsī.

– Kas noticis? – Viņš izklausījās izbrīnīts. Laura dziļi ieelpoja un izelpoja un tikai tad turpināja sakāmo.

– Vienkārši brauc šurp. – Viņa nu jau mierīgākā balss tonī noteica un nospieda pogu beigt sarunu.

***

– Kas atgadījies? – Puisis vaicāja, kad abi bija satikušies turpat parkā neilgi pēc Lauras trauksmainā zvana. Viņa šoreiz neapsēdās viņam līdzās uz soliņa, bet gan satraukta staigāja no viena gala uz otru.

– Tu visiem meloji. Tu neesi Luiss. Bet kas tu esi?– Laura indīgi iesmējās, pati nepazīdama savu balsi, un viņš uz mirkli pieklusa. Pēkšņi puisis bija kļuvis pavisam rāms, pat sastindzis.

– Par ko tu run..-? – Viņš iesāka, taču Laura ar vienu rokas vēzienu uzšāva viņam pa vaigu. Viņa atsprāga atpakaļ, kad dzirdēja, kā viņas roka noplikšķ pret puiša ādu. Viņš vēl joprojām kā noburts klusēja.
Viņš paberzēja sūrstošo un nu jau apsārtušo vietu.
Tā arī viņam vajadzēja, Laura bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nosprieda.

– Tev taisnība. Es esmu pelnījis pļauku. Un es neesmu Luiss. – Puisis noteica, kodīdams lūpu. Viņš neskatījās Lauras acīs, jo no tām uz visām pusēm sprāga dusmu liesmas, bet gan vienā punktā viņai aiz muguras.

– Kāpēc tā? – Laura, tik tikko valdīdamās, vaicāja. Viņai šķita, ka viņi ir draugi, jo bija kopā risinājuši Antesa mistēriju. Tad vienā brīdī viņa saprata, ka viņus vieno kas vairāk par draudzību... Bet nu viņš bija pierādījis pretējo. Vai arī Laura bija sev melojusi.

– Jo man ir bīstami šeit uzturēties. – Viņš noteica, vēl joprojām berzēdams savu sāpošo vaigu, pār kuru nu vilkās divas strīpas.

– Mans īstais vārds ir Lūkass, bet es nevaru atklāt savu uzvārdu, tā būtu necieņa pret tēva biznesu. – Viņš noteica, un Laurai spēji aizrāvās elpa. – Drīz tu tāpat visu uzzināsi.

Luiss...

Lūkass...

– Kas ir tavs tēvs? – Laura vēl joprojām sašutusi vaicāja.

– Lūdzu, vai varam par to nerunāt? – Lūkass satvēra Lauras nosalušās plaukstas un ielūkojās viņai tieši acīs. – Ja es būtu izmantojis savu īsto vārdu un uzvārdu, es netiktu uzņemts apmaiņas programmā. Tas ir ļoti sarežģīti.

– Es iešu pabeigt kravāt mantas. – Viņš nedroši noteica, it kā vairs nebūdams pārliecināts, vai meitene ar viņu vēl kur dosies, un Laura, lai arī vēl pretodamās savam prātam, pamāja ar galvu. Viņa bija pārāk apjukusi, lai vēl ko bilstu.

– Es ceru, ka tu neesi pārdomājusi. – Viņš pagriezās, lai pārlieicinātos. Dzestrais vējš pūta viņa tā jau īsos matus priekšā viņa vaibstiem, aizklādams mīlīgās sejas rievas.

– Laikam ne.

Viņa pagriezās un devās prom, neatskatījusies atpakaļ. Viņa tomēr nebija pārdomājusi par Ņujorku. Pat ja puisis izrādīsies nodevējs, viņa neko nezaudēs.

Gan pilsētā, gan Lauras mājās valdīja smacējoša atmosfēra. Kaut arī Antesa lieta tā arī nebija atrisināta, Rafaels vēl joprojām atradās pagaidu izolatorā. Slepkava bija uz brīvām kājām.