Sarkanais Ferrari

#13

"Es zinu mirkļus dienas garumā un dienas mirkļa īsumā."
                                                           - Imants Ziedonis

Laura sapņaini vēroja, kā debesis iekrāsojas tumšsārtos toņos un pilsētu nesteidzīgi pārņem naksnīgs miers. Tālumā bija saskatāmas izplūdušas gaismas, kas no debesskrāpjiem stiepās līdz pat tumšzilajam ūdenim.

Viņa bija iegrimusi savās domās, nemaz nepievērsdama uzmanību apkārt notiekošajam.

– Man doties tev līdzi, kad meklēsi tēvu? – Lūkass vaicāja, un Laura spēji pagriezās, lai ieskatītos puisim acīs. Rietošā saule apspīdēja puiša nekārtīgos matus. Viņš mirkli klusēja, skatīdamies Laurai acīs un cenzdamies atrast īstos vārdus.

Lūkass viegli noglāstīja Lauras zodu un aizlika viņai aiz auss nepaklausīgu matu cirtu. – Tu zini. Es vēlos būt ar tevi. – Viņš noteica, un abu lūpas saskārās.

Laura izjuta caur visu ķermeni iztraucamies strāvu. To neizprotamo strāvu, jūtu ķīmiju, kas abus visu šo laiku bija vienojusi. Viņa nekad nebija tā jutusies. Lūkass lika justies viņai dzīvai un patiesai. Un nu viņai bija skaidrs - Lūkass nepavisam nebija nodevējs.

– Laikam es neizturējos pret tevi īpaši jauki, – Laura vainīgi noteica, kad abi, sadevušies rokās, soļoja atpakaļ uz Lūkasa apartamentiem, kas atradās turpat netālu.

– Varbūt... Bet nedomā par to. – Viņš novilka un apsedza Lauru ar savu jaku. Bija kļuvis vēl vēsāks, un vējš zēģelēja starp nedaudzo koku galotnēm un māju jumtiem. – Tam vairs nav nozīmes. Nu mūs vieno kas vairāk kā draudzība.

– Un tas visiem ir skaidrs, – Laura iespurdzās, un Lūkass sirsnīgi pasmaidīja.

– Tieši tāda tu man patīc.

***

– Es tevi iepazīstināšu ar savu tēvu, un nu beidzot tu visu sapratīsi. – Lūkass noteica uzreiz, kā Laura bija izlīdusi no savas istabas. Puiša apartamenti sastāvēja no viesistabas ar salokāmo krēslu-dīvānu un guļamistabas ar vienvietīgo gultu, kurā vieta pietika tikai un vienīgi Laurai.

– Tas būtu ļoti labi. – Laura noteica un apmetās ap kaklu Lūkasam. – Labi vien ir, ka esam atmetuši savu lepnumu un aizspriedumus.

Viņa bija patiesi priecīga un satraukta vienlaicīgi par iespēju beidzot satikt to noslēpumaino cilvēku, kura uzvārdu Lūkass tik ļoti baidījās atklāt.

– Man prieks, ka tomēr atbraucu. – Laura laiski noteica un atkrita dīvānā. Lūkass apgūlās viņai līdzās.

– Es priecājos, ka tu man piedevi. – Viņš noteica, rotaļādamies ar Lauras matu cirtām. – Zini, patiesībā tev bija pamats mani vainot slepkavībā. – Viņš turpināja nu jau zemākā balss tonī, un Laura pēkšņi pietraucās sēdus, nokratīdama nost viņa roku.

– Ārprāts, nerādi tik nopietnu ģīmi! – Viņš iesaucās un izplūda smieklos. Laura iekārtojās atpakaļ viņa ķetnās un saraustīti iesmējās.

– Nu zini, – viņa nomurmināja un meta puisim ar spilvenu.

– Ja gribi satikt manu tēvu, sāc ģērbties, – viņš piekodināja, un Laura paklausīgi pamāja ar galvu. Viņa alka nepacietībā uzzināt, kas viņš ir.