Sarkanais Ferrari

#5

Kad abi devās mājās, Laura pateicās Luisam par to, ka viņš izglābis viņas ādu, un apsolījās kādreiz papusdienot kopā. Viņš vēl neko nenojauta par to, ka Laura slepkavības vietā atrada svarīgu dokumentu, kas apliecināja viņas tēva saistību ar Antesu. Luiss tikai apstiprināja, ka ir redzējis, kā Laura saskrienas ar Antesu un it kā palīdz savākt dokumentus. Nu viņi abi bija parakstījušies, ka tuvākajā laikā neizbrauks no pilsētas.

– Mana mīļā, man zvanīja no skolas. Ko tu esi sastrādājusi? – Lauras māte vaicāja satrauktā balsī uzreiz, kad meitene ieradās mājās. Laura sarauca pieri un īsi paskaidroja:

– Neko traku, – viņa novilka ar nogurušu sejas izteiksmi. Vairāk par visu viņa vēlējās ieiet siltā dušā un pēc tam ieritināties zem segas. Šī mistērija ar ferrari Lauru bija padarījusi par paranoiķi, jo ikreiz, kad meitene izdzirdēja kādu skaņu, viņai šķita, ka pēc viņas atkal ieraudusies policija.

Māte liekus jautājumus neuzdeva, tāpēc Laura uzreiz pēc dušas ieslēdzās savā istabā un paņēma portatīvo datoru, lai apskatītos ziņu portālus. Ziņu virsraksti, viens par otru košāks un skandalozāks, ņirbēja Laurai gar acīm. Viņa krampjaini norija siekalas.

Sarkanā ferrari Viljama Antesa slepkavības lietā atklājušies jauni pavedieni.

Viljams Antess neilgi pirms nāves zvanījis savai sievai.

Miris slavenākais Spānijas cilvēks; tiek nopratināti vietējie.

Visi šie uzraksti no jauna atgādināja par skatu, ko Laurai nācies redzēt.

Meitene ar skaņu aizcirta datoru un nosvieda to vistālākajā stūrī. Riebumā savilkusi seju, viņa ar kalsnajiem pirkstiem masēja smeldzošos deniņus. Viņai nebija ideju, kā atklāt patiesību. Laura zināja tikai to, ka vēlas redzēt savu tēvu. Un noskaidrot, vai viņš pazina Antesu.

***

– Jau atkal, – Laura garlaikoti novilka, nolūkodamās, kā Marks ar vienu rokas vēzienu trāpa bumbu basketbola grozā.

– Klau, šodien ir Emanuela tēva bēres, vai tu nāksi? – Eleanora vaicāja, un Laura manāmi satrūkās. Jau uz mirkli viņa bija aizmirsusi par sarkano ferrari, taču draudzene viņai atkal par to atgādināja.

Redzēdama, kā draudzene saraujas, Eleanora aizdomīgi lūkodamās uz viņu, prasīja:

– Varbūt tu kaut ko zini? Mēs visi ziņkārībā vai mirstam nost!

– Viljams mira. Viņu tomēr sašāva. – Laura klusi noteica, vēl joprojām skatīdamās, kā brālis basketbola laukumā dzenā bumbu. Stiprais vējš, pūzdams matus priekšā viņas sejai, traucēja skaidri redzēt, kas viņām pietuvojies.

– Ei, kas tad te, – Laura pēkšņi savā priekšā redzēja iznirstam Luisu.

– Vai atceries, ko pirms nedēļas apsolīji? Pusdienas... – Viņš vaicāja, aizdomīgi pasmaidīdams. Laura saskatīja, ka viņa vaigos ievelkas divas mīlīgas bedrītes.
"Nu, protams, kā gan es varēju cerēt, ka viņš būs par to aizmirsis." Meitene pie sevis šķendējās.

– Skolas ēstuvē. Tagad. – Laura noteica, kā dēļ izpelnījās smieklu vētru no Eleanoras puses.

– Viņš droši vien bija domājis pusdienas divatā, nevis kopā ar sasvīdušiem skolēniem no sporta kluba. – Eleanora vēlreiz iesmējās, palūkodamās uz Lauru ar skatienu viss-man-tev-jāmāca.

– Kamēr es te cenšos izdibināt lietu ar sarkano ferrari, tu tikmēr domā par ēšanu. – Laura čukstēja draudzenei ausī tā, lai Luiss nedzirdētu.

– Tad tu kaut ko zini!? — Draudzene kā žagata iesaucās.

– Apsolu, ka pastāstīšu vēlāk.

– Nav interesanti, – Eleanora nomurmināja kā tāds mazs, saniķojies bērns, un Laura pasmaidīja par draudzenes uzvedību.