Sarkanais Ferrari

#29

Drebošām rokām Laura nospieda zvana pogu pie durvīm. Viņa centās savākties, taču nesekmīgi; viss viņas ķermenis vēl joprojām trīcēja. Jau pēc mirkļa Emanuels atvēra durvis. Viņš izskatījās noguris un pat mazliet aizkaitināts. Puisis ar delnu paberzēja zodu un tad, aizdomīgi pētīdams Lauru, vaicāja:
– Kaut kas noticis? – Viņa gaiši zilās acis uz mirkli iemirdzējās. Laura mēmi pamāja ar galvu un iegāja iekšā.

Viņu mājā smaržoja pēc lavandas ziepēm. Visapkārt bija izkarinātas gleznas, līdzīgi kā Lauras tēva mājās. Gar stāvajām kāpnēm slējās kolonnas. Viņa centās iet klusi, lai Kārena viņu pamanītu tikai tad, kad viņa iznirs viņas priekšā. Māja bija diezgan grezna. Ko gan citu varēja gaidīt no Valensijas bagātākā iedzīvotāja mājokļa? Tagad tas bija palicis mantojumā Kārenai.

Dēļu grīda mazliet čīkstēja. Laura lēni soļoja, pie sevis prātodama, ka vēl pirms kāda laika šeit tāpat bija staigājis pats Viljams Antess.

– Mamma ir virtuvē. – Emanuels pabrīdināja, un Laura pamāja ar galvu. Viņa vēl joprojām juta, cik ļoti viņai trīc rokas un kā klab zobi. Viņai bija bail. Viņa mēģināja mūs ar Marku nogalināt, vēl jo vairāk viņa ir atņēmusi diviem cilvēkiem dzīvību. Laura pie sevis atkārtoja.

– Mums vajag parunāt. – Viņa noteica, kad ienāca virtuvē. Sieviete sēdēja pie bāra letes un kaut ko malkoja. Viņas galva bija apsaitēta, tāpat arī rokas.
Viņa pagriezās un, ieraudzīdama Lauru, nekavējoties metās bēgt. Cik nu tad ātri viņa varēja paskriet, ņemot vērā viņas stāvokli. Jau pēc brīža Kārena sasvērās un nokrita uz sāna, atsizdamās pret kāpnēm.

– Nekur tu neiesi, kamēr mēs nenoskaidrosim, kas notiek! – Emanuels nodārdināja, un sieviete atspiedās pret margām, rādīdama traka kāmja skatienu. Laura neviļus indīgi iesmējās.

– Viņa nogalināja tavu tēvu un manu māti! Kā arī speciāli izraisīja avāriju, lai mēs nomirtu, un viņai nebūtu jāatzīstas. – Ilgi nevilcinādamās, Laura ķērās pie lietas. – Un viņai bija romāns ar mana brāļa tēvu Rafaelu.

– Vai es dzirdēju pareizi? – Emanuels atkrita pret sienu, bet vēl joprojām turēja savu māti gadījumā, ja viņa atkal kaut ko izdomātu izstrādāt.

– Ko tu muldi? – Viņa auroja. – Avārija bija nelaimes gadījums. Un tas, ka man bija motīvs, nenozīmē, ka es esmu slepkava. Tik pat labi tu varēji nogalināt savu māti, jo māja taču palika tev!

– Par ko tu runā? – Emanuels vaicāja ar asarām acīs.  Laurai šķita, ka neviens viņai netic. Esmu nostādīta muļķes lomā. Tas jau bija gaidāms. Mani vārdi pret viņas vārdiem nenozīmē neko.

– Viņas dēļ mēs ar brāli gandrīz aizgājām bojā! Es taču redzēju, kā Kārena speciāli parāva stūri sānis. – Laura kliedza, vairs nevaldīdama pār sevi. Viņai uz pieres izspiedās sviedru lāses un viņa asi ievilka elpu, lai turpinātu. – Un mana mamma tagad ir mirusi. Viņa zāļu iespaidā sašāva cilvēku. Kā tev nebija kauna ierasties uz bērēm?

Viņa jutās bezspēcīga. Ar viņu cīnīties bija kā pret vējdzirnavām. Laura nevarēja pieļaut, ka Emanuels, Keita un Kenna dzīvo kopā ar māti-slepkavu. Lai arī kādas nebūtu viņu savstarpējās attiecības.

– Kas tie par absurdiem apvainojumiem? Man likās, ka mēs esam draugi. – Emanuels sašutis vērsās pie Lauras. Viņa acu skatienā vīdēja neizprotamas sāpes.

– No tava galvas sasituma tev sāks rādīties ne tas vien. – Kārena asi piezīmēja, pretīgi iesmiedamās.

Protams, Laurai nebija nekādu pierādījumu.

Laura bija pārliecināta, ka Viljama mašīnā noteikti bija jābūt video reģistratoram. Ja Kārena, aizsegusi seju, gāja gar mašīnu, tas noteikti būtu redzams video. To viņa manīja, kad bija nejauši ieklīdusi pludmalē. Varbūt Kārena bija tas mistiskais cilvēks melnajā ietērpā?

Kad sieviete sēdēja pie letes, Laura ievēroja, ka viņai uz galda ir dators. Viņa nolēma riskēt. Daudz nedomādama, viņa nesās uz virtuvi.

Viņa tuvojas no sāna, skatīdamās apkārt. Jocīgas sakritības kārtā, reģistrators ir pagriezts uz sānu, nevis uz priekšu, kā tas parasti tiek darīts.

Sieviete ir tērpusies melnā kapučjakā, bet bālo seju nav līdz galam aizsegusi. Viņa iet lēni, pat piesardzīgi. Gāž lietus, taču sievietes izteiktie sejas vaibsti nešķiet sveši.

Sarkanais ferrari atrodas uz šosejas, ceļa malā. Viljams grasās braukt prom.

Netālu no pamestās pludmales, kur vēlāk atrada Viljama auto ar viņa līķi.

To, ka viņš grasās atdzīvināt ferrari, Laura noprata pēc skaņas.

Tiklīdz kā viņš automašīnu ir iedarbinājis, tā noslāpst. Vīrietis nolamājas.

Atsprāgst vaļā durvis.

– Kārena! – Viņš sauc. – Ko tu šeit dari?

– Brauc! – Viņa uzkliedz un iesēžas blakussēdētāja sēdeklī. Vīram izdodas iedarbināt automašīnu, taču lielajā lietū tā riepas neveiksmīgi saslīd, un mašīna zibens ātrumā iztriecas cauri nožogojumam, iebraukdama pamestajā pludmalē.

– Klusē, – Kārena čukst.

Pagaidām Laura manīja tikai viņas seju un to, ka viņai rokās ir balti cimdi.

Viņa no kabatas izvelk ieroci un paslēpj to sev aiz muguras.

Kā viņa noprata, Antesam nebija ne mazākās nojausmas par Kārenas nodomiem.

Viņa paliecas sānis, ar elkoni nejauši pagrūzdama kameru tā, ka nu var redzēt viņus abus. Nu viņa izvelk ieroci un nekavējoties ielaiž liktenīgo lodi Viljamam Antesam sirds rajonā.

Antess sāpēs ievaidas, un viņa muskuļi acumirklī atslābst. Tā viņš paliek guļot.

Viņa noliek Rafaelam piederošu priekšmetu.
Video nav iespējams saskatīt, kas tieši tas ir.

– Tas tev maita, Rafael. Tupēsi cietumā. – Kārena nočukst un uzmanīgi novieto to plānotajā vietā.

Kārena vēlreiz tramīgi palūkojas apkārt un tad ierauga video reģistratoru. Viņa to paķer un iemet kabatā.

Melns ekrāns.

Laurai vairs nebija ne jausmas, kā tur uzradās dokuments ar informāciju par viņas tēvu. Viņa pieļāva, ka varbūt Viljams pats to bija izprintējis.

– Es visu redzēju. – Kad Laura atgriezās priekšnamā, viņa triumfā paziņoja.

– Tu neko nezini! – Kārena kliedza un sāka vicināties ar rokām, mēģinādama piecelties. Laura stāvēja kā mūris.

– Es zvanu policijai. – Laura ledaini auksti noteica, un Kārena sastinga. Viņa zināja, ka sieviete neatzīsies. Taču viņai beidzot bija pierādījumi.