Sarkanais Ferrari

#32

– Celies, – Laura dzirdēja, kā Lūkass čukst, pārliecies viņai pāri. Viņa karstā elpa svilināja meitenes auss ļipiņu. Laura laiski izberzēja acis, tik tikko attapdamās no sapnī redzētā.

– Ir jau pāri divpadsmitiem. – Puisis iesmējās.

– Ļauj pagulēt, – Laura ieķiķinājās un paslēpa seju segā. Lūkass ar vienu vēzienu to norāva nost. Meitene nopūtās un piecēlās sēdus. Viņa ļāvās puiša rīta skūpstam. Viņa siltās rokas sildīja Lauras kailo muguru.

Laura palūkojās ārā pa logu un konstatēja, ka pagalmā Ketlīnas un Andrea mašīnas. Viņiem bija jābūt atpakaļ jau pa nakti. Viņa pie sevis nosprieda.

– Viņi vēl nav mājās. – Laura nemierīgi noteica, strauji pagriezdamās. Lūkass satvēra viņas galvu ar plaukstām un nosvērti noteica:

– Gan jau drīz pārradīsies.

– Gan jau. – Viņa piemetināja un ļāva puisim iekļaut viņu savās skavās.

***

Laura bija apsēdusies uz kāpnēm pie mājas un klausījās mierīgajā, skanīgajā putnu čivināšanā. Garām ik pa laikam pabrauca kāda mašīna vai pagāja kāds cilvēks. Laura laiski apgūlās nesen nopļautajā mauriņā un pavērās debesīs, ievilkdama dziļu elpu. Viņu vēl nez kādēļ joprojām māca aizdomas, ka kaut kas ir nogājis greizi.

Viņa paņēma telefonu un kontaktu sarakstā uzmeklēja tēva vārdu.

Nesaņēmusi atbildi, viņa nosprieda, ka ir nepamatoti satraukusies, tāpēc devās atpakaļ iekšā pie Lūkasa.

– Es arī sāku kļūt aizdomīgs, – puisis noteica, ar delnu vieglu skardams Lauras vaigu. Viņa viegli pasmaidīja, apsēdās viņam pretī pie virtuves galda un bija gatava notiesāt viņa gatavotās pankūkas.

Abi satrūkās, kad atskanēja sirēnas. Laura strauji piecēlās, pieskrēja pie loga un, atspiedusi seju pret auksto stiklu, skatījās. Garām patraucās divas ugundzēsēju brigādes. Viņa redzēja, kā no pretējās mājas izlien sapīkuši kaimiņi. Gan jau arī tādēļ, lai noskaidrotu, kas ir trokšņa vaininieks.
Laura satrūkās.

– Diez kas atgadījies. – Laura retoriski vaicāja, kad atgriezās pie galda. Lūkass pamāja ar galvu. Viņa paraustīja plecus un turpināja ēst.

– Klau, man liekas, ka tomēr labāk būtu paiet uz priekšu un paskatīties, kas notiek. Šī ieliņa ir ļoti klusa, tāpēc tas ir neparasti. – Laura aizdomīgi noteica, kad bija paēdusi un slaucīja rokas dvielī.

– Vai tad vajag?

– Es drīz būšu atpakaļ, – viņa attrauca un jau rakās pa skapi, lai atrastu savas kurpes.

Ārā pūta auksts, ass vējš, tāpēc viņa ierausās kapucē. Caur ķermeni pārskrēja savāds aukstuma vilnis. Laura soļoja pa trotuāru, nervozi skatīdamās apkārt. Pagaidām viņa nemanīja neko aizdomīgu vai vismaz uzmanības vērtu.

Viņa pagāja vēl kādu gabaliņu uz priekšu un no vienas no mājām saskatīja nākam dūmu mutuli. Tas apsedza māju jumtus. Vējš pūta dūmus Laurai tieši sejā. Nu viņai bija skaidrs, uz kurieni ugunsdzēsēji devušies.

Viņa atradās notālu no vietas, no kurienes nāca dūmi. Tie sitās viņai sejā, aizmiglodami skatienu un dedzinādami acis. Meitene dzirdēja, kā kāds tālumā sauc, lai viņa paiet malā. Ugunsdzēsējs. Prātā pēkšņi uzjundīja atmiņas par ugunsgrēku tēva savrupmājā Amerikā.

Laura spēji atkāpās, taču tad grāvī pamanīja tēva automašīnu.

– ANDREA! – Viņa iekliedzās, apjauzdama, kas ir noticis. Tikai ne atkal. Viņa bija domājusi, ka murgs ar nelaimes gadījumiem reiz būs galā, taču tie tāpat uzradās viens pēc otra.

– Paejiet malā, jaunkundz. – Viens no glābējiem noskaldīja, ar spēcīgu rokas tvērienu patriekdams Lauru malā.

Nē, nē, tikai ne atkal...