Sarkanais Ferrari

#16

Andrea Laurai atļāva uzturēties viņa rezidencē, jo kā gan citādi, viņa taču bija viņa meita. Savukārt Lūkass pēc neilga laika atveda viņas koferus no sava dzīvokļa, lai Laura varētu iekārtoties pie tēva uz palikšanu. Viņai nebija viegli ar Lūkasu sarunāties, zinot to, ka viņi bija viens otrā iemīlējušies, bet tagad viņai nācās viņu uztvert kā brāli.

Lauru no pārdomām izrāva kādas sievietes balss. Asaras uz viņas vaigiem jau sen bija nožuvušas. Viņa aši uzmeta skatu sev spogulī un pietraucās sēdus. Laura ieslidināja basās kājas čībās un bija gatava doties.

Istabas sienas bija noklātas ar bēšām tapetēm, vienā no tām bija iebūvēts liels logs, no kura paverās skats uz āra ainavu. Atverot logu, kas kalpoja arī kā durvis,  bija iespējams iziet uz balkona, kur atradās mazs galdiņš ar diviem krēsliem.

Laura nejautāja, kādēļ Lūkass ir izvēlējies pieticīgu divistabu dzīvokli, kamēr viņa tēvs dzīvo villā ar vismaz divdesmit istabām un pat jumta baseinu.
Kad Laura bija maza, viņa bieži vien iztēlojās, kur dzīvo viņas tēvs. Viņa sapņoja, ka viņš mīt kādā lauku kotedžā vai dzīvoklī Ņujorkas centrā. Šāda villa Laurai pat sapņos nav rādījusies. Tāpat arī viņai nebija ne jausmas, cik viņš nopelna ar tik nelegālu un bīstamu biznesu. Laikam jau tādu summu, kas Laurai, ne Markam un Džoannai pat nav prātam aptverama.

Sieviete, kas Lauru sauca, bija Ketlīna, Andrea tagadējā sieva un Lūkasa māte. Viņa nometās lejā pa kāpnēm, un beidzot aci pret aci sastapās ar sievieti, kas atņēma viņai tēvu.

Laura bija visai pārsteigta. Ketlīna bija ļoti eleganta, pieklājīga, labi situēta un laipna. Pēc skata viņa atgādināja aktrisi Keitu Vinsletu. Laura pieklājīgi pasmaidīja. Tagad viņa saprata, no kurienes Lūkass ir guvis ārējo skaistumu un labās manieres.

– Man dēls par tevi ir stāstījis, bet, proti, kā par savu draudzeni... – Viņa skumjā, mazliet pieklusinātā balsī noteica, un Laura sarāvās.

– Varbūt labāk mainam sarunas tematu? Es tiešām nevēlos uzplēst pagātnes rētas, – viņa pieklājīgi noteica, un sieviete silti pasmaidīja. Laura ievēroja, ka viņas vaigos iezīmējas mīlīgas rievas, gluži tādas kā Lūkasam, gandrīz kā bedrītes.

– Kā jūs ar Andrea iepazināties? – Laura vaicāja un juta savā balstī iesitamies nelielu spāņu akcentu.

Laura nebija pārliecināta, vai Ketlīnai patīk runāt par šo tematu, taču viņa gribēja dzirdēt viņas versiju. Viņa pieļāva, ka sieviete labi apzinās, ka ir citas ģimenes jaucēja.

– Havaju salās. Viņš ar saviem biznesa partneriem Viljamu un Rafaelu slēpās, lai netiktu nogalināti, tad arī Andrea satika mani. Mūsu starpā radās tūlītēja dzirkstele. Pēc Lūkasa piedzimšanas, mēs apprecējāmies. – Viņa dedzīgi stāstīja, sapņaini vērdamās kaut kur tālumā, un Laura piefiksēja biznesa partneru vārdus. Viljams un Rafaels... Tas pats Antess? Par Marka tēvu viss it kā bija skaidrs, taču Laura nezināja, ka arī viņš slēpās Havaju salās.

– Tas pats Antess? – Laura vaicāja, un sieviete, izdzirdējusi jautājumu, satrūkās, it kā būtu pateikusi ko lieku, taču apstiprinoši pamāja ar galvu. – Jo nu... Antess ir nogalināts.

Ketlīna pēkšņi kļuva tāda tramīga, un Laurai pat šķita, ka sievietes acis paliek stiklainas.

– Nezināju, – viņa noteica, un Laura sarauca pieri. Ziņas par šo notikumu bija izvazātas pa visu pasauli. Tās no Spānijas noteikti bija nonākušas arī līdz Amerikai. Antess bija zināms cilvēks.