Sarkanais Ferrari

#22

– Es domāju, ka Andrea jāzina patiesība, – Lūkass noteica, kad abi sēdēja Lauras istabā. Viņa smagi nopūtās.

– Piekrītu, ka nedrīkst klusēt, taču nezinu, kā tēvs reaģēs. – Viņa noteica, pētīdama savas rokas.

– Galvenais, ka man blakus esi tu, – viņš attrauca un, pievilkdams Lauru sev tuvāk, noskūpstīja viņu.
Viņa juta, kā ķermeni pārņem patīkamas trīsas. Pēc šiem pieskārieniem viņa bija ilgojusies, lai iepriekš to līdz galam nebija atzinusi. Viņa aizlika matus viņam aiz ausīm, ar pirksta galu pieskarās viņa lūpām un nočukstēja:

– Mūs gaida kopēji piedzīvojumi.

– Es zinu, – viņš atbildēja un, saņēmis apstiprinošu mājienu no Lauras puses, atvilka vaļā viņas kleitas rāvējslēdzēju. Viņa glāsti bija maigi, saudzīgi, tie apmīļoja ikkatru Lauras ķermeņa izliekumu.
Viņas pirkstu gali aizslīdēja līdz viņa krekla apakšmalai, un ar vienu rokas vēzienu Lūkass atbrīvojās no tā. Sataustījusi plāksterus uz viņa muguras, Laura spēji atrāva roku, domādama, ka viņam brūces vēl sāp. Lūkass noelsās, taču tad smaidot noteica:

– Uzliec savu roku atpakaļ, šķiet, ka tā mani dziedē.

Laura ieķikinājās, apķerās puisim ap kaklu un turpināja viņu skūpstīt. Lūkasa skūpsti kļuva arvien kaislīgāki un uzstājīgāki, elpa karstāka, un nu abu augumi saplūda kopā. Laiks neeksistēja, klātesošs bija tikai šis mirklis, kad viņi patiesi atdevās viens otram un juta mīlestību strāvojam no visām pusēm.

***

Tā Laura mierīgi snauda Lūkasa skavās, vairs ne par ko nesatraukdamās. Ar viņu viņa bija drošībā.
No lejasstāva atskanēja kliedzieni. Laura pēkšņi izrāvās no puiša tvēriena un tramīgi palūkojās apkārt.

– Kas tas? – Lūkass, satverdams Lauru aiz rokas, vaicāja, un viņi abi saskatījās.

Bija dzirdama sievietes balss, tad būkšķis, trauku šķindoņa un sargu balsis.

Laura attapās tikai brīdī, kad abi ar Lūkasu skrēja lejā pa kāpnēm, lai saprastu, kas ir šī grautiņa vaininieks. Viens no sargiem bija pielicis kāju priekšā, un Laura, to nemanīdama, aiz tās aizķērās, taču Lūkass laicīgi viņu noķēra, raidīdams niknus skatienus apsarga virzienā.

– Lūdzu, notici man! – Ketlīna kliedza. Viņas seja bija pavisam sārta, acis pilnas ar asarām. Viņa izskatījās pēc nokaitināta zvēra, ne pēc nosvērtās un mierīgās sievietes tēvam pie sāniem. Laura redzēja, kā viņas puiša skatiens satumst.

– Laura! – Meitene dzirdēja, ka kāds viņu sauc un spēji pagriezās, sastapdamās ar Džoannas dzelžaino skatienu. Lauras ķermenis sastinga, viņai uz brīdi šķita, ka sirds krūtīs pārstājusi pukstēt, bet viņa pati ir pārakmeņojusies.

– Te ir arī tas viltvārdis Luiss, nē, Lūkass vai kā tevi tur sauca!? – Viņa izdvesa, ar spēku pagrūzdama Lūkasu malā. Laura ar muguru piespiedās viņam klāt, it kā viņš būtu mūris, kas viņu pasargā. Lauras augums augums drebēja, viņas elpa bija saraustīta un asa, bet mute izkaltusi. Šī nebija pirmā reize, kad viņas māte sarīko liela mēroga skandālu.

Ketlīna pieklusa. Viņa vairs nepsihoja, bet vienkārši skatījās uz Džoannu izvalbītām acīm. Andrea neteica ne pušplēsta vārda. Abi nebija tikušies gandrīz divdesmit gadu.

Džoannas acis kvēloj- dusmās. Laura nespēja noticēt, ka viņa tiešām ir mērojusi tik tālu ceļu no Valensijas uz Ņujorku... Viņai pat neko nepasakot.

– Kā sargi tevi ielaida? – Viņa mierīgi vērsās pie mātes. Kamēr Lūkass viņu turēja, elpodams viņas pakausī, meitene bija pārliecināta, ka ar viņu nekas slikts nenotiks.

– Tā arī ielaida. Es nāku pie savas ģimenes jaucējas Ketlīnas un lielākā nodevēja Andrea. Domājāt, ka es jūs neatradīšu? Tagad jūs man samaksāsiet, – viņa zvērojošā balsī noteica, nikni uzlūkodama visus klātesošos, un Laura piespiedās vēl ciešāk pie Lūkasa ķermeņa. Viņa drebēja pie visām miesām.

– Lūdzu, ej prom, parunāsim, kad būsi skaidrā prātā. – Andrea mierīgi noteica, ar vienu rokas vēzienu pamādams sargiem. Viens no viņiem uzreiz piesteidzās klāt, satvēra Džoannu aiz pleciem un centās vilkt prom, taču vēl joprojām viņa stāvēja kā mūris.

– Atnācu paskatīties, ko esi sastrādājis. Tad tu esi radījis šo puisi, kurš tagad manai meitai čakarē prātu!? Brālis tu esi viņai! – Māte kliedza, un Laura pie sevis centās apspiest šņukstus. Loģiski, ka viņa neko nezina.

– Viņš nav Andrea dēls. – Ketlīna izspļāva. Izskatījās, ka šīs vēstis viņa Andrea bija paziņojusi pirms Laura un Lūkasu bija nonākuši lejā, jo netālu no dīvāna meitene manīja saplēstus traukus. Džoanna indīgi iesmējās.

– Tad tu esi vēl lielāka maita! – Džoanna kliedza un metās virsū Ketlīnai. – Nebūtu melojusi par bērnu, Andrea atgrieztos pie manis.

Viņa nāca sievietei virsū kā nikns lūsis, kas par katru cenu gatavs izskrāpēt acis, lai tikai iegūtu savu medījumu.

– Sargi, ķeriet taču! – Andrea Teits draudīgā balsī pavēlēja. Abi piemetās klāt Džoannai no abām pusēm, taču nepaspēja satvert vienu no sievietes rokām. Viņa jau bija kaut ko paspējusi izvilkt no kabatas.

Tas bija ierocis.

Viņa pavērsa stobru Lauras un Lūkasa virzienā.

Un izšāva.

Laurai šķita, ka viņa redz lodi lidojam palēlinājumā. Lūkass pagrūda meiteni sānis, un viņa atsitās pret cieto, flīzeto grīdu. Sāpes kā spēcīga šautra izšāvās caur katru viņas ķermeņa šūniņu. Laura dzirdēja, kā Lūkass ievaidas. Lode bija trāpījusi viņam plecā. Viņa izdvesa apslāpētu kliedzienu un metās pie viņa, pa ceļam paķerdama segu no dīvāna.

Tikmēr Džoanna lielām acīm blenza uz notiekošo, it kā neaptverdama, ko nupat ir izdarījusi.

– Lūkas, mīļais! – Ketlīna pieskrēja pie dēla, kamēr Laura ar segu centās aizturēt asiņošanu. Viņa izvilka telefonu no kabatas, lai izsauktu ātro palīdzību.

Visi četri sargi ielenca Džoannu, nedodot viņai ceļu. Andrea pieskrēja pie Lūkasa, nejauši notraipīdams rokas ar viņa asinīm. Ketlīna ar drebošām rokām pa telefonu paskaidroja situāciju mediķiem. Laura turēja segu un raudāja. Viņa ienīda savu māti.

– Vai ziniet, ko!? – Džoanna kliedza, spārdīdamās sargu ielenkumā. – Es aizdedzināju tavu ūķi, Andrea!

– Viņa taču ir sajukusi, – Ketlīna iejaucās, mādama sargiem ar roku.

Sirds Lauras krūtīs pamira. Viņa stiklotām acīm palūkojās uz Lūkasu. Viņš turējās, taču viņa labi redzēja, cik ļoti viņam sāp. Puisis satvēra Lauras roku un izdvesa:

– Es tevi mīlu vairāk nekā jebkuru savā dzīvē. Tu zini, ka tas, kas starp mums notika šodien un citas dienas, bija pa īstam. – Un to viņš to teica savas mātes klātbūtnē.

Andrea ar Ketlīnu saskatījās un palūkojās uz Lauru, kas bija nokritusi uz ceļiem pie guļošā Lūkasa. Viņa notrauca asaras un palūkojās uz puisi.

– Tā nav beigas. – Viņa aizlūzušā balsī noteica. Viņai drebēja rokas un kājas. Viņa neticēja saviem vārdiem. Laura juta, kā rīklē jau atkal gulst kliedziens. Viņa dzirdēja, kā Džoanna fonā lamājas, taču viņai tāpat šķita, ka apkārtējā pasaule vairs neeksistē.

– Tikai ne šādas.

Uz viņa sejas izlauzās sviedru lāses, un Laura tās uzmanīgi noslaucīja ar kreisās rokas piedurkni, ar labo roku vēl joprojām turēdama segu uz ievainojuma.

Tās nevar būt beigas. Tikai ne šādas.