Sarkanais Ferrari

#33

– Ketlīna! – Laura vēl joprojām kliedza, kaut mutuļi cirtās rīklē, draudot to izsvilināt, un caur dūmiem centās saskatīt kāda cilvēka aprises, taču vējš pieņemās spēkā. Izgarojumi sāka apdullināt viņas galvu.

– Jūs tiešām riskēsiet ar savu dzīvību, lai paskatītos, kā šī automašīna sadeg? – Tas pats ugunsdzēsējs viņai vaicāja, un Laura beidzot atgriezās realitātē.

– Nelien tur! – Laura dzirdēja pazīstamu balsi, un pēkšņi viņu no mugurpuses sagrāba ledaini aukstas rokas. Viņa asi pagriezās un caur dūmiem redzēja Lūkasa seju. Viņš viņu pavilka malā.

– Viņi varbūt nemaz nav tur. – Puisis noteica, apsegdams Lauru ar šalli. Viņa piekļāva seju viņa platajām krūtīm un vēroja, kā sadega tēva tūkstošus vērtā automašīna.

– Tu tomēr atskrēji... – Viņa secināja. – Bet kur tad viņi abi ir? – Viņai asaroja acis un no dūmu kairinājuma gribējās klepot. Nebūtu līdusi tik tuvu. Laura pārmeta sev.

– Vienreiz jau tā saindējies. Negribu, lai tas atkārtojas. – Viņš paskaidroja, mierinoši noglaudīdams Lauras vaigu, pār kuru notecēja asara, un viņa pamāja ar galvu.

– Tas nebija tā domāts! Es tikai paņēmu mašīnu, tas ir, aizņēmos, lai pabraukātos! – No krūmiem iznira puisis, skaidrodams savu rīcību. Laura izstiepa kaklu, lai noskaidrotu, kurš ir runātājs. Viņa sastinga, kad manīja, ka tas ir Emanuels. Kāpēc lai viņš ņemtu mana tēva mašīnu?

– Bet tad tā vienkārši uzliesmoja! Es nezinu, kas notika. Bija tāds kā sprādziens, un es izlēcu ārā no salona. Sanāca apskādēt kāju. Mašīna vienā mirklī pārvērtās liesmās, tās burtiski to aprija. – Puisis steidzīgi skaidroja, ik pa laikam asi ievilkdams elpu.

– Tūlīt ieradīsies polcija un ātrā palīdzība. Apsēdieties zālē, – viens no glābējiem aicināja, pamādams ar roku. Emanuels paklausīja un ieņēma vietu mauriņā, kas nu jau bija klāts ar pamatīgu pelnu kārtu.

– Mēs esam šeit, – Laura atplauka smaidā, kad no mugurpuses izdzirdēja tēva balsi. Abi ar Lūkasu reizē pagriezās. Lauru pārņēma atvieglojuma vilnis, ka gan Andrea, gan viņa māte Ketlīna bija sveiki un veseli. Viņa metās tēvam ap kaklu, gandrīz nogāzdama viņu no kājām. Lai arī kāds Andrea nebūtu, Laura patiesi raizējās par viņu.

– Kas ir? Kāpēc jūs šeit esat? – Viņš neizpratnē vaicāja, domīgi saraukdams pieri.

– Ziņkārīgā Laura. – Lūkass ātri paskaidroja un ieķiķinājās, un Laura sakoda zobus, drebinādamās aukstajā gaisā.

– Mums nozaga mašīnu. – Andrea nopūtās, nolūkodamies, kā tā sadeg. – Un izskatās, ka kāds ir plānojis slepkavību, jo tajā ir bijusi ievietota sprāgstviela.

– Bet Kārena ir cietumā. Kam tas būtu izdevīgi? – Laura pieklusinātā balsī noteica, lai netālu esošais Emanuels nedzirdētu. – Neko nesaprotu.

– Tu laikam esi piemirsusi, cik kardināls ir mans bizness. Uz katra soļa man seko nelabvēļi. Nav jau nekāds brīnums. — Tēvs attrauca, skatīdamies Laurai cieši acīs. Tajās atspīdēja liesmas viņai aiz muguras.

– Beidzām ballēties, izgājām ārā, bet mašīnas vairs nebija. Policijai vilcinājāmies zvanīt. Jo jūs jau zināt... Nu, kāds ir Andrea bizness... – Ketlīna piemetināja. Laura manīja, ka arī viņai trīc rokas.

– Nu jums reāli noveicās, – Laura secināja. Viņa gan nezināja, kas Emanuelam draud par mašīnas zādzību.

– Tā ir mana mašīna! – Andrea skaļākā balss tonī noteica, kad dūmi jau bija mazinājušies, un viņš bija spējīgs saskatīt izmisušo Emanuelu. – Pagaidi tu arī esi tas Viljama dēls? – Ieraugot puisi, viņš pārsteigts vaicāja.

– Jā! Es nezināju, ka tā ir jūsu mašīna, goda vārds. Es būtu pabraukājies un nolicis to atpakaļ. Es arī biju tajā ballītē. – Viņš klāstīja, un Laura palika ar puspavērtu muti. – Es būtu atdevis.

– Tavs tēvs bija krietns vīrs. Viņš nekad nepieļautu tādu rīcību, bet tu esi atsities mātē. Noziedznieces dēls... – Andrea noskaldīja, liekot Emanuelam nokaunēties kā tādam mazam puišelim. Ketlīna manāmi satrūkās, droši vien atminējās Viljamu.

Laura atskārta, ka Lūkass nekad nav runājis par Viljamu. Puisis noteikti neuztvēra viņu kā savu tēvu, jo viņš nebija zinājis par ārlaulības dēla eksistenci... Bet nu viņam pat vairs nebija iespējas to uzzināt. Kārenas dēļ.