Sarkanais Ferrari

#31

– Mana dārgā, šis murgs beidzot ir galā! – Andrea telefona otrā galā līksmoja. Laura skaļi, demostratīvi nopūtās. Viņa atminējās, ka vēl būs jāliecina tiesā par avāriju. Bet šķita, ka lielākās šausmas jau ir galā.

– Labi, tad es pēc tiesas es atgriezīšos Amerikā pie jums. – Laura attrauca un dzirdēja tēvu sirsnīgi iesmejamies.

– Mēs visi trīs braucam uz Valensiju. Man tur ir savrupmāja. – Viņš turpināja. Laura pie sevis pasmaidīja. Lai arī Valensija viņai saistījās patiesi ar nepatīkamām atmiņām, viņai nebija iebildumu par uzkavēšanos tēva savrupmājā.

Laura priecājās par šo iespēju, jo varēs pieskatīt avārijā cietušo brāli.

***

Nākamajā dienā pasaule rādījās gaišākās krāsās. Laura izkāpa no gultas, mirkli pakavējās uz balkona, ieelpodama dzestro rīta gaisu. Vējš sitās viņai sejā, svilinādams vaigus. Apkārtne tinās dūmakā, ielas bija klusas. Laura vēlējās uzkavēties, mierīgi padzert rīta kafiju, taču tad viņa atminējās, ka drīz ieradīsies tēvs, lai vestu viņu uz savu Valensijas īpašumu.

Laura priecājās atkal satikt tēvu, un pa ceļam uz jaunajām mājām viņi pārrunāja svarīgākos notikumus.

– Lūkas! – Laura metās ap kaklu puisim, gandrīz nogāzdama viņu no kājām. Viņas acīs vīdēja neviltots prieks. Nu arī puisis bija atkopies. Lai arī viņa plecs nebija pilnībā sadzijis tāpat kā rētas no ugunsgrēka, viņa manīja, ka viņš jūtas daudz labāk.

– Mīļā, mana! – Viņš iesaucās, apskaudams Lauru un glāstīdams viņas garos, nevīžīgā astē sasietos matus. Laura juta, kā acīs saskrien prieka asaras.

Ar acs kaktiņu meitene redzēja, kā Andrea ar Ketlīnu stiepj koferus pāri zālajam uz otru galu. Viņa bija ieradusies. Lauras seja atplauka vēl platākā smaidā.

Viņai patiesi bija prieks, ka viņi ir salabuši. Ketlīna uz mirkli ieskatījās Laurai acīs un kautri pasmaidīja.

Beidzot Laura varēja atviegloti uzelpot.

Viņi iegāja mājā. Tā nebija tik grezna kā pārējie Andrea īpašumi, taču tai piemita savs šarms. Visapkārt vīdēja antīkas lietas. Daudz kas bija palicis no senākiem laikiem. Tapešu rakstu papildināja interesanti ornamenti, perfekti spožo ozolkoka grīdu rotāja sens, mazliet noburžāts paklājs. Uz daudzām mēbelēm bija redzama pamatīga putekļu kārta. Tas liecināja par to, ka mājā patiešām sen neviens nebija bijis.

– Jūsu istabas ir augšā. – Andrea pasmaidīja. Laura ar Lūkasu abi metās augšup kā tādi mazi bērni.

– Pagaidiet! Vai vakarā brauksiet uz balli? – Ketlīna iesaucās nopakaļ.

Laura jautājoši palūkojās uz Lūkasu. Viņš noraidoši pakratīja galvu un pasmaidīja.

– Piedod, bet laikam nē, – viņa pārkarājās pāri margām un uzsauca, un Lūkass viņu cieši satvēra no mugurpuses, lai viņa nesagrīļotos.

– Labi, tad mēs ar Andrea aizbrauksim tur atrādīties pieklājības pēc, – sieviete paziņoja, skenēdama abus ar aizdomīgu acu skatienu. Tad viņas seja atmaiga, un, plati smaidīdama, viņa ieķērās Andrea elkonī.

***

– Vai tava brūce jau ir sadzijusi? – Laura vaicāja, skatīdamās cieši Lūkasam acīs. Viņa saskatīja, ka tajās ir tādi mazi zaļi plankumiņi.

Viņš pasmaidīja. – To tu vari pārbaudīt. – Un novilka kreklu, atklādams savu muskuļoto vēderu. Laura palūkojās uz vietu, kur lode bija trāpījusi. Tagad tur gūla manāma rēta, bet kopumā izskatījās, ka brūce dzīst labi.

Viņa ar roku izbrauca cauri viņa nedaudz sprogainajiem matiem. Viņš ar savām siltajām plaukstām satvēra Lauras gurnus, paraudams viņas kreklu mazliet uz augšu. No viņa pieskārieniem viņa sajuta patīkamu siltumu uz savas miesas. Pēc šīs izjūtas viņa bija ilgojusies.

Viņu lūpas saskārās. Laura juta, kā viņas sejas ādu patīkami dursta viņa ataugušie bārdas rugāji, Lūkass turpināja viņu skūpstīt kaislīgi un karsti. Nekas viņam šajā pasaulē nebija dārgāks kā šī meitene. Viņš viņu mīlēja karsti, ar visu savu būtību. To bija grūti pierādīt, jo Laura neuzticējās kuram katram, bet tas bija tā vērts.