Sarkanais Ferrari

#7

– Atvaino, man zvana, – Laura nomurmināja, kad abi ar Luisu virtuvē mazgāja traukus. Viņa noslaucīja mitrās rokas dvielī un paņēma telefonu, lai atbildētu.

– Dārgā, tu nevari iedomāties, kas ir noticis. – Klausulē atskanēja satraukta Lauras mātes balss. – Es zvanīju Rafaelam, lai atgādinātu, ka viņam jāierodas uz vecāku sapulci skolā, taču man atbildēja no policijas. Viņš esot aizturēts! – Viņa gandrīz vai kliedza, un Laura centās uzmanīgi ieklausīties viņas teiktajā, kaut jau pēc pirmajiem vārdiem viņas galvā bija ieskanējušies pazīstamie trauksmes signāli.

– Kas noticis? – Luiss iejūtīgi vaicāja, kad Laura nolika telefonu atpakaļ uz galda un sērīgi pievērsās puisim blakus esošajai šķīvju kaudzei. Izskatījās, ka Luiss nebija īpaši labs traku mazgātājs. Viņš vainīgi pasmaidīja un kautri saknieba lūpas.

– Nu...

Luiss brīdinoši palūkojās uz Lauru. Meitene demonstratīvi nopūtās un atkrita pret sienu.

– Mana brāļa tēvs ir apcietināts sakarā ar Viljama slepkavību, – Laura izspēra, strupi blenzdama zemē. Viņa juta kā viņas acu kaktiņos krājas asaras, kas kuru katru brīdi par katru cenu būs gatavas izlauzties arā. Viņa alka pēc kāda mierinājuma. Kaut vai no Luisa puses. – Brālim pagaidām nav ne jausmas, kas notiek. Paskaties uz Marku, viņš tur bezrūpīgi malko savu kokteili...

Lai gan Džoanna pārliecinoši apgalvoja, ka viņa ir vienaldzīga pret savu bijuši vīru Rafaelu, Laura negribēja tam ticēt. Vai arī viņa vienkārši negribēja sāpināt Marku, jo viņš turpmāk būs zināms kā noziedznieka dēls.

Rafaela un Džoannas šķiršanās bija gara un sāpīga. Laura nesaprata, kāpēc māte visu laiku skumst. Viņa tā arī nekad nebija jautājusi mātei par to, kā viņa apprecējās ar viņas tēvu. Varbūt viņai dziļi iekšā sāpēja Andrea rīcība, kad viņš uzzināja, ka būs tēvs, vismaz tā Laura domāja. Bet tad uzradās Rafaels...

– Bet man šķiet, ka viņš nevarētu būt šāvējs, – Laura secināja, bespēcīgi noplātīdama rokas. Luiss pienāca Laurai tuvāk un, negaidīti satverdams viņas ledaini aukstās plaukstas savās, klusi noteica:

– Viss būs labi. Tu redzēsi.

Laura kādu laiku skatījās viņam acīs. Tās izstaroja savādu siltumu, laipnību, tādu pavisam netipisku Luisam. Viņa neatrāvās, vienkārši skatījās. Meitenes ķermeni pārņema savādas trīsas, un viņa nesaprata, vai tas bija no aukstuma vai no Luisa uzstājīgā skatiena. Viņa nebija pieradusi skatīties cilvēkiem acīs, ne jau tāpēc, ka bija nepieklājīga vai tamlīdzīgi, bet gan tādēļ, ka viņai šķita, ka kāds var nolasīt viņas domas. Zem cita cilvēka skatiena viņa jutās vāja.

Laura cīnījās pati ar savām domām. Tās bija kā virves, kas viņu ierobežoja, neļāva izrauties.

– Klau, ir kaut kas tāds, ko es tev neesmu teikusi saistībā ar ferrari lietu, – Laura nepārliecinoši iesāka, stingi lūkodamās vienā punktā kaut kur puisim aiz muguras, un Luiss, satverdams ciešāk viņas rokas, spēji ielūkojās viņai acīs, signalizēdams, ka gaida teiktā turpinājumu. Laura ievēroja, ka tajās vīd pa tumšam plankumiņam.

– Redzi, tas izskaidros to, kādēļ tev nācās mani piesegt. – Laura saudzīgi sāka klāstīt, pat īsti nezinādama, no kura gala sākt. – Es ielūkojos automašīnas salonā, ieraudzīju Antesa līķi, bet tad viņam blakus pamanīju mapi ar dokumentiem. No tās izkrita dokuments ar mana tēva koordinātām. Es nekad neesmu viņu satikusi, bet es jau iepriekš zināju, kur viņš strādā. Bet tagad es zinu precīzu adresi.

Puisis izskatījās patiesi ieinteresēts, un Laura bija manāmi pārsteigta.

– Ja nu viņš nav vienīgais ar tādu vārdu? – Luiss salauza klusumu starp abiem.

– Ir vērts meklēt, – Laura nedroši atbildēja.

– Vai tavs tēvs varētu pazīt nošauto?

– Viņi, visticamāk, bija biznesa partneri. – Meitene attrauca, atraudamās un piesoļodama pie virtuves loga, lai lūkotos, kā debesis iekrāsojas sārtos toņos un kā viņu draugi guļ, iekārtojušies ērtajos krēslos.

– Iespējams, Rafaels tika aizturēts, jo policijas rīcībā ir informācija, ka viņi ar Viljamu agrāk kopā bija dibinājuši uzņēmumu, tad nespējuši vienoties par peļņu vai tamlīdzīgi. Viņam bija motīvs. – Laura secināja. Viņa bija atklājusi visas kārtis. Un nu viņa baidījās, ka Luiss varētu nebūt tas, par ko izliekas. Ne vienu reizi vien Laura bija iekritusi lamatās sava naivuma dēļ.

— Tu tiešām neesi iesaistīts? – Viņa drebošā balsī vaicāja, vēl joprojām vairīdamās no acu kontakta ar puisi.

– Es varu apzvērēt. – Viņš mierīgi atbildēja, ar roku izbraukdams cauri nekārtīgajiem matiem.

Zēns no Ņujorkas.

Zēns no Ņujorkas...

Tagad visi vadi bija saslēgušies vienotā sistēmā.
Luiss varēja būt viņai noderīgs.