Sarkanais Ferrari

#8

Laurai šķita, ka laiks neciešami velkas. Bija pagājusi tieši nedēļa kopš pasēdēšanas ar draugiem. Laura bija nokārtojusi pirmos eksāmenus - vismaz uz to viņa izmisīgi cerēja.

Viņai pašai likās, ka viņa ir zaudējusi spēju normāli un sakarīgi domāt, jo domas vienmēr maisījās kaut kur citur. Laura bija simtiem reižu ziņās skatījusies intervijas ar policistiem sakarā ar Viljama slepkavību, izpētījusi fotogrāfijas no nozieguma vietas. Viņai pat sāka šķist, ka viņa pati piedalās izmeklēšanā, jo meitene bija ievākusi patiešām ļoti daudz informācijas.

Skola tuvojās noslēgumam, un par to Laura jūsmoja visvairāk. Viņas māte māte neko nezināja par tēva meklēšanu un, visticamāk, neko negribēja par to dzirdēt. Džoanna kārtējo reizi centās meitu apgaismot par studiju iespējām Spānijā. Laura vēlējās, kaut visus savus nepiepildītos sapņus viņa uzgrūstu Markam, ne viņai.

– Tu varētu studēt ekonomiku, – viņa izspēra, kad visi trīs vakariņoja. Laura sašķobīja seju un ar mīlīgām ačtelēm palūkojās uz Marku. Parasti viņš bija tas, kurš spēja glābt situāciju.
Iestājās neveikls klusums, un Laura dzirdēja vien to, kā ārā lietus lāses smagi atsitas pret palodzi.

– Vispār... Man patīk ekonomika, – brālis noteica, pa šķīvi bakstīdams dārzeņus, un Laura atviegloti uzelpoja.

– Nu jā, – māte ieinteresēti palūkojās te uz Marku, te uz Lauru. – Es jau gribēju, lai Marks iet tēva pēdās...

Kad Marks bija jau paēdis un pametis virtuvi, arī Laura ķērās pie jaunas informācijas ievākšanas, proti, šoreiz par savu tēvu. Viņa labi zināja, ka māte par šo tēmu runā negribīgi, kļūst noslēpumaina, dažkārt pat aizkaitināta.

– Es gribu zināt, kāpēc tu nekad nemeklēji tēti? – Laura vaicāja, kad Džoanna lika šķīvjus trauku mazgāmajā mašīnā un šķita iegrimusi savās domās.

Viņa nošķobījās, taču attrauca. – Man nebija spēka. Neilgi pēc tam satiku Rafaēlu, un tev bija patēvs. Es par viņu aizmirsu. – Džoanna atzinās.

– Es neticu. – Laura demonstratīvi nopūtās, aizdomīgi uzlūkodama māti. Paralēli viņas centās izdomāt, vai paziņot mātei par savu braucienu uz Ņujorku tobrīd vai tomēr pēdējā brīdī - pirms pašas braukšanas.

– Kāpēc tik pēkšņa interese? – Mamma palūkojās uz meitu ar neizdibināmu skatienu. Laura nesaprata, vai tās ir dusmas vai arī kas cits.

– Nekas, vienkārši domāju... Man pietrūkst tēva. - Laura atzinās, skumji skatīdamās uz māti.

– Nekas, kad pašai būs ģimene, tas aizmirsīsies. – Viņa nomurmināja, it kā mierinoši uzlikdama roku viņai uz pleca. Laura spēji atrāvās un tā vietā, lai samīļotu māti, atspiedās pret sienu, sakrustodama rokas pār krūtīm. Tā mirkli viņa tur stāvēja līdz ierunājās:

– Nedomāju gan. – Laura klusi noteica un pameta virtuvi. Viņa centās neraudāt, taču asaras pašas spraucās ārā pa acu kaktiņiem. Protams, meitene jau agrā bērnībā zināja, ka Rafaels nav viņas bioloģiskais tēvs, taču pēc viņa aiziešanas no ģimenes, ilgas pēc tēva Laura izjuta vēl spēcīgāk. Viņai bija apnicis vērot laimīgus bērnus, kuriem pie sāniem bija mīloši tēvi. Agrāk viņa pat nezināja, vai viņš ir dzīvs. Viņai piepeši šķita, ka viņai no sirds vienmēr ir bijis izrauts kāds gabals... Laura juta nodevības garšu. Un tā bija rūgta.

– Neraudi. – Marks mierinoši noteica, pavērdams Lauras istabas durvis, līdz ar to arī dzirdēdams kā viņa šņukst. Laura pagriezās uz otriem sāniem, signalizēdama, ka nevēlas ar nevienu sarunāties. Dziļi sirdī viņa vēlējās brālim pastāstīt par saviem plāniem pēc vidusskolas, taču nebija pārliecināta, vai Marks turēs muti. Laura par visām varītēm vēlējās atklāt patiesību par Rafaelu. Bet viņa negribēja salauzt brāli, jo viņa pati bija salauzta.

– Klau, Luiss grib tevi satikt. – Marks paziņoja, cerīgi paskatījies uz māsu.

– Ko viņam vēl vajag? – Laura paslēpa seju spilvenā.