Sarkanais Ferrari

#26

Atvadīšanās no mātes Laurai bija smagāka nekā viņa pat spēja iedomāties. Marks ceļā uz mājām centās Lauru uzmundrināt, kaut meitene manīja, ka arī viņam pašam ir grūti.

– Es jūs ļoti labi saprotu, jo kad Viljams aizgāja bojā, es jutos tieši tāpat. Un vēl joprojām jūtos. – Kārena noteica, kad visi trīs brauca mājās.

– Viņu nogalināja. – Laura krampjaini norija siekalas, atmiņā atsaukdama Viljama bālo seju un asiņaino brūci.

– Man vēl joprojām katra mazākā lietiņa atgādina par Viljamu... – Viņa turpināja, un Laura smagi nopūtās. Viņa nespēja līdz galam aptvert faktu, ka Lūkasa tēvs ir Antess. Protams, Kārena par to pilnīgi neko nezināja. Laura nolēma klusēt.

– Jums ar Džoannu nebija labas attiecības. – Marks sāji secināja, skumīgi vērdamies ārā pa logu. Laura viņu viegli iebukņīja brīdinot, lai piesargās, izvēloties izteicienus.

– Tā nu tas bija. Es vairākas reizes mēģināju tās salabot, bet Džoanna bija spītīga. Esmu kopā ar jums, jo man ir žēl jūs, bērni. — Kārena nopūtās, koncentrēdamās uz ceļu. Pretī brauca strīpām mašīnu, apžilbinādamas ar starmešiem. Bija krietni satumsis, garām viena pēc otras zibēja laternu gaismas. Pilsēta vēl bija nomodā.
Kārenas nogurusī seja atspīdēja pustumsā.

Marks uz viņu palūkojās ar jautājošu skatienu.

– Nu labi, man Emanuels palūdza. Jūs esot labi draugi viņam. – Sieviete atzinās. Tā jau Laura arī domāja.

– Jā, bērēs parunājām. – Marks piebilda. – Bet kāpēc jūs ar mammu nesatikāt? – Viņš bija neizpratnē.

Laura bija pārāk nogurusi, lai ieklausītos sarunā, tāpēc viņa īpaši neiesaistījās un neiedziļinājās, bet skatījās ārā pa logu uz garām slīdošo vakara ainavu.

– Bija šādi tādi iemesli... – Viņa saudzīgi iesāka, izvēlēdamās pareizos vārdus.

– Mani vecāki ir šķīrušies. – Marks situēti atgādināja. Laura nožāvājās. Kāda starpība.

– Vai zināt, ka viņa Rafaelam uz cietumu sūtīja vēstules? – Kārena vaicāja, un viņas sejai pārslīdēja ēna. Laura tumsā saskatīja, kā Marka acis iemirdzas. Protams, viņš būtu vēlējies, lai abi vecāki ir kopā.

– Nezinājām... – Viņi abi reizē ierunājās.

– Viņa domāja, ka man ar Rafaelu ir romāns neilgi pēc mana vīra nāves. – Sieviete izspēra, un Laurai uz brīdi šķita, ka viņa joko. Kārena saknieba lūpas, it kā būtu pateikusi kaut ko lieku.

– Tātad jums bija motīvs nogalināt Viljamu, tad arī Džoannu. – Marks secināja, un Laura sakustējās. Viņa spēji atrāva muguru no sēdekļa un vērās uz abiem priekšā sēdošajiem. Vai viņa bija dzirdējusi pareizi?

– Kā arī jūs mantojumā saņēmāt paprāvu naudas žūksni. Nu tādu, ka tagad varēsiet nodrošināt sevi līdz mūža galam. Nopirkāt jaunu porsche... – Laura piemetināja un vēroja, kā Kārenas izteiktie sejas vaibsti saspringst. Viņa nervozēja un ar pirkstiem sāka bungot pa stūri.

– Jā, jo viņi savāca viņa ferrari. Teica, ka nevarot salabot, jo, iebraucot jūrā, tika bojāts motors. – Kārena sažņaudza stūri tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Viņas teiktais neveidoja loģiku.

– Jūs nogalinājāt savu vīru, bērnu tēvu.. – Marks sāk apamazām zaudēt savaldību. Varbūt pie vainas bija alkohola klātbūtne viņa asinīs. – Atzīstieties taču, nolādēts! – Viņš nu jau kliedza.

– Jūs neko nepierādīsiet! – Kārena iekliedzās un pēkšņi parāva stūri sānis.

Tā kā mašīnu rinda nebija rimusies, glaunais auto ar sānu uztraucās vienai no tām virsū. Laura dzirdēja, kā Marks izdveš apslāpētu kliedzienu, pirms nostrādā drošības sistēma. Viņa juta, kā mašīna kūleņo un dzirdēja kā šķind stikls un Kārena kliedz.

Laura satvēra priekšā esošo sēdekli, taču tāpat palidoja sānis, apskrāpēdama pusi sejas pret sašķīdušo stiklu.