Sarkanais Ferrari

#20

Laura labi saprata, ka viņiem ar Lūkasu ir krietni paveicies. Viņi tikpat labi varēja aiziet bojā. Abus reizē izrakstīja no slimnīcas. Bija pagājusi tieši nedēļa kopš nelaimes gadījuma. Viņi daudz nebija runājuši, jo neilgi pēc tam, kad puisi ieveda Lauras palātā, viņu tomēr aizstūma uz citu. Meitenei nācās pieciest uzbāzīgu sievieti viņa vietā. Viņu nemazākajā mērā neinteresēja klačas un stāsti par Ņujorkas geto rajoniem.

Andrea abiem atbrauca pakaļ ar savu, iespējams, labāko un grandiozāko vācu Porsche sacīkšu auto, kurā knapi var ielocīties iekšā. Visas brūces tik ātri nebija sadzijušas, tāpēc pieliecoties un aizskarot sāpošās vietas, tās sūrstēja.

Laura nezināja, no kurienes viņš bija dabūjis vēl vienu mašīnu, jo viena taču tur sadega... Bet tad viņa atminejās, ka tā ir tā pati, ar kuru abi ar Ketlīnu devās atpakaļ uz viesu namu pēc somas. Tieši tā pati aizmirstā soma izglāba viņu dzīvības vai vismaz veselību kopumā.

– Varat nesatraukties, man ir vēl viens līdzīgs īpašums. – Viņš uzreiz noteica. Neizskatījās, ka Andrea Teits par zaudējumu pārdzīvotu. – Tie bija nopietni draudi man, lai izbeidzu savu darbību.

Laura krampjaini norija siekalas.

– Gan jau tāpēc arī manu partneri nošāva. – Tēvs paziņoja, un Laura ierausās dziļāk sēdeklī. Ne jau tādus miljonus nopelnīsi legālā ceļā, tas skaidrs...

Viņai bija sāpīgi, ka Andrea braukāja apkārt luksus automašīnās, kamēr viņa ar māti brīžiem knapinājās ar pēdējo grasi.

Laura centās salikt puzles gabaliņus vienu pie otra, lai veidotos skaidrs attēls. Bet viņa tomēr kaut ko nesaprata.

– Biznesā nav laika būt vājam. Priecājos, ka ar jums, bērni, viss būs labi. – Andrea turpināja, iekrampējies stūrē tā, ka viņa pirkstu kauliņi kļūst balti.

Viņi beidzot ieradās Teita rezerves savrupmājā. Tai bija gaiši dzeltena fasāde, košs, krāsām piepildīts un saules pieliets dārzs. Iegājusi iekšā, Laura uzreiz ievēroja skulptūru ar strūklaku, to pašu marmora grīdu, gleznas un greznās kāpnes ar paklāju.

– Tava istaba ir otrajā stāvā. – Andrea noteica. Meitene atskārta, ka viņai vairs nav citu mantu, kā arī drēbju, neskaitot tās, kas viņai bija mugurā. Tās pašas man Ketlīna viņai bija atvedusi uz slimnīcu. Pat Lauras telefons bija palicis degošajā mājā. Arī tik ļoti vērtīgais albums ar pārējām fotogrāfijām nu bija samalts pelnos. Iespējams, ka tur bija vēl kas būtisks, taču es nepaspēju to savākt. Laura drudžaini prātoja.

Viesistabā pa pusi sienas bija iebūvēts platekrāna televizors. Tajā Laura manīja kadrus no ugunsgrēka. Un sevi. Žurnālisti bija sabraukuši jau tajā brīdī, kad liesmas vēl tikai tika lokalizētas.

Kadros varēja redzēt, kā viens no glābējiem palīdz Lūkasam izkļūt no otrā stāva pirms liesmas ir to aprijušas. Vēl sekoja sižets, kas parādīja, kā māja, nē, pelnu un gruvešu kaudze, izskatās pēc piecām dienām. Tika intervēti arī ugunsdzēsēji. Žurnālistus netraucēja ap gruvešiem apvilktās policijas lentes un likumsargu rosība. Viņi tāpat līda visur, kur iespējams.

Laura izmisusi palūkojās uz tēvu, taču viņš tikai nošūpoja galvu, sakot: – Publicitāte. Seko visur, ik uz soļa, dodot ienaidniekiem zaļo gaismu.

Meitene smagi nopūtās un devās uz savu jauno istabu. Kāpdama augšā, viņa dzirdēja Ketlīnas balsi aiz vienām no durvīm. Tās bija puspavērtas. Tipinot Laura piespiedās pie sienas un uzmanīgi klausījās.

– Ko man darīt? Man pateikt, ka Aleksis ir Viljama dēls? Andrea nekad man to nepiedos! Es nevaru noskatīties, kā mans dēls pārdzīvo, taču nevaru izjaukt savu laulību... Kur es iešu? – Viņa sūdzējās, un Laura knapi apspieda vēlmi iesteigties istabā, izraut telefonu sievietei no rokām un kārtīgi iebelzt melei pa ģīmi. Taču viņa šokā vienkārši atkrita pret sienu.

Lūkass nebija viņas brālis.

Un tas mainīja pilnīgi visu.

Laura skrēja lejā, aiz prieka gandrīz vai nepamanīdama pakāpienus.