Sarkanais Ferrari

#27

– Jaunkundz, vai esat pie samaņas? – Laura dzirdēja  pieklusinātu balsi. Viņai šķita, ka tā attāli atbalsojas viņas galvā, taču runātājs bija pietupies viņai līdzās.

– Viņa nedzird, Sven. – Viņa dzirdēja, kā sieviete nošņācas, un puisis ievaidas.

Laura pakustināja roku pirkstus. Un sataustīja zāles stiebrus. Meitene ar mokām atvēra smagos acu plakstiņus. Viņai pretim vērās divi acu pāri, apkārt mirgoja zilas gaismas.

– Kas jums kaiš? – Puisis pliķēja Laurai pa vaigu, un viņa sakustējās. – Nekustieties, varbūt jums ir kas lauzts.

– Nē, man nekas nesāp. – Laura attrauca, cenzdamās atbalstīties uz elkoņiem. Viņai tas izdevās, taču ārsts uzmanīgi noguldīja meiteni atpakaļ.

– Viņa ir sagriezusi pusi sejas. No turienes tās asinis. – Viens no viņiem secināja, un Laura sarauca pieri. Kur ir Marks un Kārena?

– Sieviete ir smagā stāvoklī, vediet uz slimnīcu! – Cita mediķe komandēja, un Laura ar piepaceltu galvu redzēja, kā uz nestuvēm aiznes Kārenu vienās asinīs. Viņas seja bija bāla, mute - puspavērta, taču caur uzmācīgajām gaismām Laura redzēja, kā viņa sakustas.

Viņa nogalināja Viljamu, tad manu māti. Varbūt tādēļ Kārena izraisīja avāriju, iestūrēja grāvī, lai nebūtu jāatzīstas...

Laurai šķita, ka viņai galvā viss ir salicies pa plauktiņiem.

Viņa nogalināja vīru naudas dēļ, jo zināja, ka saņems mantojumu. Nošāva neilgi pēc tam, kad viņš devās uz darbu gar pamesto pludmali. Paņēma Rafaelam piederošu priekšmetu un ielika mašīnā, lai apcietinātu arī viņu. Bet pēc tam, gozēdamās naudā, nolēma nogalināt arī Džoannu, samainot zāles, jo viņa bija traucēklis viņas un Rafaela attiecībām. Kaut Rafaels sen nebija viņai vajadzīgs... Sens naids!?

Visi trīs biznesa partneri bija savstarpēji saistīti, par to nebija šaubu.

Laura tomēr piecelās sēdus.

– Droši vien atslēdzos no šoka. – Viņa nomurmināja. – Man vajag runāt ar policiju. – Laura turpināja, un mediķi sašutuši palūkojās viens uz otru, te atkal uz viņu.

– Tas šovakar nebūs iespējams. Ir jau ļoti vēls, jums ir brūces un jusu drēbes ir netīras. Būs vien jābrauc mums līdzi uz pārbaudēm. – Puisis paziņoja, un Laura nopūtās, ļaudama sevi piecelt uz kājām.

***

– Jums ir ļoti paveicies. Sekas varēja būt pat letālas. – Mediķis paziņoja, pasniegdams Laurai papīrus ar pārbaužu rezultātiem. Slimnīcā viņai uzlika pāris šuves, tika veikts rentgens, kā arī iekšējo orgānu un audu pārbaudes.

Markam tik ļoti nepaveicās, jo viņš sēdēja priekšējā sēdeklī. Viņam bija lauzta kāja, deguns un smadzeņu satricinājums. Tomēr viņš bija diezgan brašs, par to Laura pārliecinājās, kad apciemoja viņu palātā.

Kad Laura izgāja no slimnīcas, viņai iezvanījās telefons. Viņas sirds iepukstējās straujāk. Ekrānā ieraudzīdama tēva vārdu, viņa atslāba, bet tad atminējās, ka viņš nemaz nav informēts par to, kas noticis.

– Mīļā mana! Mēs esam tā uztraukušies! Kur tu biji iekritusi? – Laura dzirdēja Ketlīnas satraukto balsi. Kāpēc zvana viņa, nevis tēvs? Meitene neviļus iedomājās.

– Ziņās izlasīju, ka ir notikusi autoavārija ceļa posmā uz Valensiju ar zilu porsche tādu kā Kārenai. – Ketlīna turpināja.

– Vai Lūkasam kaut ko teici? – Laura piesardzīgi ievaicājās.

– Nē! Negribēju lieki satraukt. Tev viss labi?

– Es biju tajā avārijā. Kārena ir vainojama tajā visā. – Meitene čukstēja, nervozi palūkodamās, vai apkārt nav lieku acu pāru. – Paskaidrošu vēlāk. Man jādodas.

– Tad manas aizdomas bija pamatotas. Tev kaut kas kaiš? Ziņās rādīja, ka mašīna ir sasista lupatās. Teica, ka cietuši trīs pasažieri, bet neteica, kas un kā. – Viņa satraukti nobēra.

– Man viss ir labi. – Laura pārliecinoši atbildēja. To nevarētu teikt par tiem abiem. Viņa pie sevis nodomāja.

– Drīz braukšu uz Ņujorku, kad brālim kļūs labāk. – Laura noteica un nolika klausuli.