Sarkanais Ferrari

#28

Laura ielūkojās sava telefona ekrānā.

Viena ziņa no Marka.

– Kārenu tikko ieveda man blakus palātā.

– Lieliski, tad man drīz būs iespēja visu noskaidrot. – Taustiņiem skaļi klabot, Laura atrakstīja un spēji piecēlās, lai dotos atpakaļ uz nodaļu.

– Lēnāk, lēnāk, draudzenīt, – viņa dzirdēja salkanu, nicinošu balsi. Laura pagriezās un sastapās ar sveša puiša skatienu. Viņa centās paspraukties garām, taču viņš piestājās priekšā durvju ailei.

– Kas ir? – Laura nikni uzrūca. Viņai nebija laika skaidroties, uz karstām pēdām vajadzēja noķert slepkavu pirms vēl nebija par vēlu.

Uz ko Kārena cerēja, kad parāva stūri sānis? Ka viņa nomirs? Vai es un Marks?

– Es eju pie brāļa, – Laura sameloja un sakrustoja rokas pār krūtīm, ieņemdama līdzīgu pozu kā svešinieks viņai pretī. Mirkli nikni glūnēdama, Laura centās tikt puisim garām, taču viņš spēcīgi satvēra viņu aiz elkoņa. Viņa pirksti iespiedās Lauras ādā, uz kuras jau tā vēl joprojām bija vairāki sīki pušumi, un viņa sakoda zobus.

– Nepiederošām personām ieeja aizliegta. Jūs jau šodien bijāt pie viņa, vai ne tā!?

– Kas tu esi? – Laura vaicāja. Mirkli apdomādamās, viņa sazīmēja Endrjū sejas vaibstus. Protams, tas bija neviens cits kā Emanuela draugs, sieviešu nīdējs. Vidusskolā viņš vienmēr veltīja indīgas piezīmes gan Laurai, gan Eleanorai. Tāpēc viņai šķita, ka kaut kur ir dzirdējusi šo iesmejošo balss toni.

– Es eju pie Kārenas, sasodīts! – Viņa centās nepacelt balss toni, tomēr velti. – Paej malā, citādi es negalvoju. Šis ir ļoti svarīgi.

– Tu nekur neiesi. – Endrjū paziņoja tajā pašā, kaitinošajā balsī, aizšķērsodams viņai ceļu. – Un kādēļ tik agresīvi? Es tikai daru savu darbu.

– Nevari izpalīdzēt, nevajag. – Laura nošņāca un, papēžiem klabot, aizsteidzās pa gaiteni prom uz izeju. Būs jāizdomā kaut kas cits. Kārena, visticamāk, nezina, ka esam dzīvi, tāpēc varbūt nepaspēs aizlaisties. Viņa izmisīgi prātoja.

***

– Emanuel, tu mani pēc šī visa ienīdīsi, bet man vajag tavu palīdzību! – Laura steidzīgi noteica uzreiz, kā beidzās numura sastādīšana un atskanēja puiša balss. – Kad tava māte būs mājās?

– Viņa jau ir mājās. Vakar viņu nogādāja slimnīcā, bet šodien ar apsaitētu galvu atveda uz mājām. – Puisis paskaidroja, un Laura palika ar puspavērtu muti.

– Es tūlīt piebraukšu pie tevis. Man vajag runāt ar Kārenu. – Meitene nobēra. Puisis noņurdēja kaut ko līdzīgu piekrišanai, un Laura nekārtīgajā istabā sāka meklēt savas mātes mašīnas atslēgas.

Viņa izgāja ārā no mājas un garāžā ieraudzīja veco Džoannas Audi. Viņa nekad nebija pati vadījusi šo mašīnu. Vienmēr māte abus ar Marku veda uz skolu. Gaisā virmoja kafijas aromāts, skanēja rīta radio programma... Laura centās apspiest asaras.

Ilgi nebija jābrauc. Kārenas māja atradās piecu minūšu attālumā no Lauras.

Šis būs tas brīdis, kad sitīs patiesības stunda. Zinu, ka man būtu bīstami uzturēties ar viņu vienā telpā... Bet es riskēšu. Šķiet, viņa zināja, ko dara.