Sarkanais Ferrari

#24

– Laura, tev zvana, – Andrea noteica, un Laura nošķobījās. Viņa prātoja, kas viņu tramda tik vēlā vakara stundā. Viņa piecēlās un devās paņemt telefonu, lai noskaidrotu, kas ir zvanītājs. Meitene bija pārsteigta, kad klausulē izdzirdēja Marka balsi.

– Es nezinu, kā tev to pateikt. Un vai tevi tas vispār interesē. Es zinu, kas notika pie tava tēva mājās, tomēr uzskatu, ka tev jābūt informētai. – Viņš iesāka čerkstošā balsī, un Laura dzirdēja, kā viņš otrā galā nokrekšķinās. – Es zinu visu to stāstu par to, kā mamma ievainoja tavu mīļoto Lūkasu, bet šodien es saņēmu vēsti, ka viņa ir...

Nē, tas nevar būt.

Laura noskurinājās, gaidīdama, ko brālis teiks tālāk. Viņa nezināja, vai pie vainas bija aukstais gaiss istabā vai viņas sliktā priekšnojauta.

– Viņa ir mirusi, Laura.

– Tas nevar būt... – Meitenes ķermeni pārņēma šoka šalts, tāds kā lādiņš, un viņa sastinga.

– Zāles saindēja visu viņas ķermeni. Šoreiz kaut kas nogāja greizi, ārsts man to skaidroja, bet domā, ka es klausījos pēc tā, ko es uzzināju... – Marks turpināja, un Laura iešņukstējās. Meitene negribēja viņu dēvēt par savu māti pēc šī incidenta, bet nu viņai vairs pat nebija iespējas viņu vēlreiz satikt.

– Atbrauc uz bērēm Valensijā.

– Es būšu. – Laura stingri noteica un satvēra telefonu ciešāk plaukstā. Viņai svīda rokas, un viņas mute bija izkaltusi.

– Gaidu tevi. Kamēr tu kravājies, es pasūtīšu tev pēdējā brīža lidojuma biļeti uz rītdienas rītu. Pārbaudi e-pastu. – Marks noteica, kad bija savācies, un ar to saruna bija galā.

– Kas noticis? – Andrea, dzirdēdams Lauras šņukstus, ienāca istabā. Viņa jau gribēja teikt, lai tēvs iet prom, taču tad pieļāva domu, ka varbūt labāk viņai ar kādu vajag izrunāties. Citādi sāpes draudēja viņu pārlēst no iekšpuses.

– Mana māte ir mirusi. – Laura klusi noteica un atkrita gultā, iespiezdama galvu spilvenā. Viņa jutās tā, it kā tā visa būtu viņas vaina, kaut zināja, ka viņai šoreiz nav taisnība. Viņa palūkojās uz tēva satumsušo seju. Tajā ievilkās tās pašas rūpju rievas, bet tikai šoreiz dziļākas.

– Viņa nekad nebūtu šāvusi Aleksim pie pilna prāta. – Viņš teica, un Laura apstiprinoši pamāja ar galvu. – Es agrāk viņu mīlēju, tikai tad nezināju, ka viņa ir tik slima...

– Man rīt jāizlido uz Spāniju, uz mātes bērēm. Bet vai es varu atstāt Lūkasu? Vai viņam viss būs labi? – Laura vaicāja, cerīgi ielūkodamās tēva acīs.

– Viņa nebija vesela, Mela. Jau pirms tu nāci pasaulē. – Viņš turpināja. – Un Lūkasam viss būs kārtībā, vari būt droša. Tagad viņš vienkārši ir tik nerunīgs, jo viņam tika doti vairāki spēcīgi medikamenti.

***

Nakts pagāja murgojot. Ikreiz, kad Laura aizvēra acis, viņa redzēja, kā māte tēmē uz viņu un Lūkasu. Meitene pamodās piecos no rīta, jo zvanīja modinātājs. Viņa bija iesnaudusies tikai uz divām stundām.

Laura devās vannasistabu sakopties, pa ceļam aizķerdamās aiz kofera. Tas bija kā atgādinājums, ka viņai jādodas prom. Atpakaļ uz vietu, ar kuru viņai saistās sliktas atmiņas. Nebūtu pareizi to sacīt, taču Amerika viņai šķita tuvāka, nekā dzimtā Spānija.

Kad Laura izgāja no vannasistabas tērpusies vienā dvielī, viņa manīja, kā Lūkass, ar vienu roku atstutējies pret sienu, kaut kur klibo. Laura neviļus nosarka, atcerēdamās tuvības mirkļus.

Viņš apstājās, un Laura ielūkojās viņa pilnīgajās, kastaņbrūnajās acīs. Tās lieliski sapasēja ar viņa tumšajiem un sprogainajiem matiem.

– Man tev kas jāsaka. – Laura iesāka, norīdama kamolu kaklā.

– Teit! Atpakaļ uz istabu! Jūs vēl nedrīkstat tik pārgalvīgi celties. Galu galā, kurš dabūs pa kaklu!? – Laura dzirdēja kā medmāsa kliedz, izskriedama no Lūkasa istabas.

– Klusu sieviete, – puisis nošņācās. – Ko tu gribēji teikt? – Viņš smaidot pievērsās Laurai.

Sieviete, stāvēdama gaiteņa galā, savilka lūpas plānā svītriņā un iekunkstējās.

– Mana mamma ir mirusi. – Laura paziņoja. Viņa nemaz negaidīja nekādu līdzjūtību no puiša puses, jo galu galā viņa bija tā, kas Lūkasu gandrīz nogalināja.

Viņa skatiens satumsa. Puisis neko neteica, tikai, atlaizdams roku no sienas, satvēra Lauras plecus. Viņš mazliet sagrīļojās, taču, par spīti tam, noturējās kājās.

Viņš uzspieda skūpstu uz meitenes karstās pieres un pievilka viņu sev klāt.

– Mierīgāk! – Abi dzirdēja medmāsu aurojam.

– Brauc. Ar mani viss būs labi. Labāk parūpējies par sevi. – Puisis ieteica, notraukdams asaru Laurai no vaiga, un atļāva medmāsai sevi vilkt atpakaļ uz istabu.

— Es atgriezīšos, bet pagaidām paliec sveiks, – Laura pamāja un pazuda aiz savas istabas durvīm.